— Ja es vēl kaut reizi sešos no rīta ieraudzīšu tavu māti mūsu guļamistabā, es jūs abas izlikšu aiz durvīm! — Inese uzkliedza brīdī, kad saprata: viņas pacietībai beidzot pienācis gals.
Jānis tikko bija pārnācis no nakts maiņas rūpnīcā. Viņš jutās iztukšots, acis lipa ciet, un vienīgais, ko gribējās, bija klusums un miers. Taču mājās viņu sagaidīja nevis atelpa, bet emociju sprādziens, kas vienā mirklī sašķobīja visu ierasto kārtību.
Viss sākās ar to, ka Anna atkal bija izmantojusi rezerves atslēgu. Jau sesto reizi mēneša laikā. Inese pamodās no nepatīkamās sajūtas, ka guļamistabā atrodas kāds svešs. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja vīramātes stāvu pie gultas. Anna klusēdama stāvēja blakus un uzmanīgi vēroja savu guļošo dēlu.
— Vai viņa prātu zaudējusi? — Inese čukstus noteica, kad Anna tikpat klusi izslīdēja no istabas.
Pie brokastu galda vīramāte paskaidroja, ka tikai gribējusi pārliecināties, vai Jānis pēc smagās maiņas guļ pietiekami labi. Mātes sirds, viņa sacīja, nekad neesot mierā. Inese neko neatbildēja, tomēr iekšā viss vārījās aiz aizvainojuma un dusmām.
Tagad, kad Jānis bija atgriezies mājās, viss sakrātais izlauzās uz āru.
— Tu vispār apjēdz, ko dara tava māte? — Inese soļoja pa virtuvi, strauji vicinādama rokas. — Viņa ienāk mūsu guļamistabā tā, it kā tā būtu viņas pašas māja! Skatās, kā tu guli! Man ir trīsdesmit gadi, Jāni, bet es jūtos kā bērnudārzniece, kuru uzrauga audzinātāja!
Jānis noguris apsēdās uz krēsla. Galvā vēl dunēja rūpnīcas iekārtu troksnis, un sievas paceltā balss tikai pastiprināja spiedienu deniņos.
— Ines, lūdzu, nekliedz tā. Mamma vienkārši uztraucas. Viņa neko ļaunu negrib.
Tie vārdi izrādījās pēdējā lāse. Inese strauji pagriezās pret viņu, un Jānis viņas acīs pamanīja kaut ko jaunu. Tās nebija tikai dusmas. Tajās bija auksta, stingra apņēmība.
— Neko ļaunu? Jāni, tu pats dzirdi, ko runā? Tava māte mūsu dzīvokli ir pārvērtusi par caurstaigājamu pagalmu! Viņai ir atslēgas no visām durvīm, viņa nāk, kad grib, iet, kur ienāk prātā! Un tu joprojām attaisno šo neprātu!
— Tas nav neprāts, — Jānis mēģināja iebilst. — Viņa ir viena. Viņa raizējas…
— Viena? — Inese iesmējās, taču smieklos nebija nekā jautra. Tie skanēja asi un indīgi. — Viņa nav vientuļa, Jāni. Viņa grib visu kontrolēt! Viņa vēlas vadīt mūsu dzīvi! Un pats trakākais ir tas, ka viņai tas izdodas, jo tu viņai to atļauj!
Jānim radās sajūta, ka viņu spiež no abām pusēm. Vienā pusē bija sieva, kura acīmredzami cieta no viņa mātes uzvedības. Otrā — māte, kura patiešām dzīvoja viena, un viņš bija gandrīz vienīgais prieks viņas ikdienā.
— Ines, parunāsim mierīgi. Es aiziešu pie mammas, visu viņai paskaidrošu…
— Paskaidrosi? — Inese apstājās tieši viņam pretī. — Tu jau simt reižu esi “paskaidrojis”. Un kāds rezultāts? Viņa nāk vēl biežāk! Tagad viņa vairs tikai negrabina atslēgas gaitenī, bet pārvietojas pa dzīvokli kā spoks!
Inese piegāja pie loga un paskatījās lejā pagalmā. Tur, uz soliņa tieši zem viņu logiem, sēdēja Anna. Rokās viņai bija avīze, tomēr ik pa brīdim viņa pacēla acis un uzmeta skatienu viņu logiem.
— Paskaties, Jāni. Tur ir tava māte. Sēž uz soliņa un vēro mūsu logus. Kā apsargs. Kā… kā vajātāja!
Jānis pienāca pie loga. Tiešām — viņa māte sēdēja pagalmā. It kā nekas ārkārtējs: viņai bieži patika pasēdēt svaigā gaisā. Tomēr pēc Ineses vārdiem šis skats pēkšņi šķita citāds.
— Viņa taču vienkārši sēž, — Jānis klusi noteica. — Kas tur tik savāds?