— Pats būtiskākais šādās situācijās ir noskaidrot, vai šī nauda tika dota kā dāvinājums vai kā aizdevums, — viņa sacīja. — Un otrs jautājums: ar ko to iespējams pierādīt.
Advokāte ieteica vispirms rakstiski pieprasīt no Sandras precīzu atskaiti — kam nauda izlietota — un vienlaikus lūgt norādīt konkrētu atmaksas grafiku. Viņa arī paskaidroja, ka laulāto mantiskās attiecības jāvērtē atsevišķi, jo tas vien, ka pārskaitījums veikts no kopīga konta, automātiski nenozīmē, ka tas bijis likumīgs un abu apzināti pieņemts lēmums.
Kad atgriezos mājās, Andris stāvēja uz balkona.
— Es runāju ar mammu, — viņš teica.
— Un?
— Viņa ļoti apvainojās.
— Droši vien nav patīkami dzirdēt, ka es gribu atpakaļ mūsu naudu.
— Viņa teica: ja tu turpināsi spiest, viņa atteiksies no mājas Ventspilī.
— Tas ir drauds?
Andris neatbildēja.
Nākamajā dienā Sandra ieradās pie mums.
Viņa pat necentās ilgi zvanīt pie durvīm. Vienreiz nospieda pogu un gandrīz uzreiz sāka nepacietīgi klauvēt.
Rokā viņai bija balta aploksne.
— Es jums kaut ko atnesu, — viņa paziņoja.
Uz galda viņa nolika lapu.
Augšā bija rakstīts: “Ģimenes vienošanās”.
Saskaņā ar šo dokumentu es un Andris viņai bijām nodevuši astoņus tūkstošus eiro kā “brīvprātīgu ģimenes atbalstu”, bez jebkādas atlīdzības un bez pienākuma šo summu jebkad atmaksāt.
Apakšā bija atstātas divas vietas mūsu parakstiem.
Es ilgi skatījos uz šo papīru, nespēdama uzreiz neko pateikt.
— Kas to sagatavoja?
— Viens pazīstams cilvēks palīdzēja.
— Un kāpēc man tas būtu jāparaksta?
— Lai vēlāk nerastos pārpratumi.
— Vai arī tāpēc, lai es nekad vairs nevarētu prasīt naudu atpakaļ?
Sandras seja kļuva sarkana.
— Andri, nu pasaki taču kaut ko!
Mans vīrs sēdēja pie galda un nekustīgi raudzījās dokumentā.
— Mammu, tu taču teici, ka atdosi.
— Es teicu, ka vēlāk visu sakārtosim.
— Bet tagad tu gribi, lai mēs parakstām, ka tas bijis dāvinājums.
— Tāpēc, ka tas arī bija dāvinājums!
Tajā brīdī Andris pacēla galvu.
— Nē. Es tev to aizdevu.
— Tu? Man? — Sandras balss pēkšņi kļuva spalga. — Pēc visa, ko es tavā labā esmu darījusi visu savu dzīvi?
Andris nobālēja.
— Mammu, nedari tā.
— Ko nedarīt? Atgādināt tev, cik daudz es strādāju, kad tavs tēvs bija slims? Atgādināt, ka es maksāju par tavu izglītību? Ka tevis dēļ es neaizgāju strādāt klāt pie pensijas?
— Mammu, mēs šobrīd nerunājam par to.
— Tieši par to mēs runājam! Par to, ka mans paša dēls grib skaitīt ar mani centus!
Viņa sagrāba papīru, sabāza aploksni somā un devās uz durvīm.
Pirms iziešanas Sandra vēl pagriezās atpakaļ.
— Ja tavs tēvs būtu dzīvs, viņam būtu kauns par tevi.
Andris palika stāvam kā sastindzis.
Nākamās divas dienas mēs gandrīz nesarunājāmies.
Taču ceturtdien es saņēmu negaidītu telefona zvanu.
Zvanīja kāds vecāks vīrietis. Viņš stādījās priekšā kā sena Imanta draugs. Viņu sauca Valdis, un viņš dzīvoja pie Burtniekiem.
— Inese, mēs īsti neesam pazīstami, — viņš iesāka. — Mēs redzējāmies bērēs. Bet man šķiet, ka mums tomēr vajadzētu aprunāties.
— Par ko?
— Par Sandru. Un par to māju.
Sākumā nodomāju, ka tas būs vēl viens ģimenes strīda turpinājums.
Taču Valdis pateica kaut ko tādu, kam es nebiju gatava.
— Neilgi pirms nāves Imants man kaut ko palūdza. Toreiz es nesapratu, kāpēc viņam tas šķita tik svarīgi. Tagad, iespējams, sāku saprast.
Nākamajā pēcpusdienā mēs satikāmies nelielā kafejnīcā netālu no dzelzceļa stacijas.
Valdis rūpīgi salocīja avīzi un nolika to sev blakus. Tad no kabatas izņēma vecu fotogrāfiju.
Tajā Sandra un Imants stāvēja pie mājas Siguldā. Viņi bija jauni, varbūt ap trīsdesmit. Mazais Andris sēdēja tēvam uz pleciem.
— Imants bija labs cilvēks, — Valdis klusi sacīja. — Bet ar sievu par naudu viņš nekad īsti nespēja runāt.
Viņš pastāstīja, ka pirms daudziem gadiem Imantam ar Sandru bijis nopietns konflikts kāda aizdevuma dēļ. Mana vīramāte esot palīdzējusi kāda attāla radinieka biznesam un pēc tam vairākus gadus slepus maksājusi parādus.
— Imants toreiz domāja, ka tas bijis vienreizējs gadījums, — Valdis turpināja. — Bet pēc tam viņš uzzināja vēl kaut ko.
— Ko tieši?
Valdis iebāza roku jakas kabatā un izvilka salocītu vēstules kopiju.
— Viņš man to iedeva, kad jau zināja, ka ir smagi slims. Oriģinālu viņš atstāja pie sava advokāta.
Vēstulē Imants rakstīja, ka vēlas nepieļaut situāciju, kurā Sandra pēc viņa nāves sāktu prasīt Andrim naudu tādu saistību segšanai, par kurām dēls neko nezina.
Vienu teikumu es pārlasīju divreiz.
“Sandra patiesībā nekad nav baidījusies no naudas trūkuma. Viņa baidījās no tā, ka kāds reiz uzzinās, kam šī nauda tika iztērēta.”
— Jūs zināt, ko viņš ar to domāja? — es jautāju.
Valdis lēni papurināja galvu.
— Tikai daļēji.
Viņš paskaidroja, ka Sandra savulaik finansējusi privātu uzņēmumu, kas nebija reģistrēts uz viņas vārda. Pēc vairākiem gadiem šis uzņēmums tika likvidēts, tomēr aiz tā palika dažādas finanšu saistības un privāti aizņēmumi.
— Bet kāds tam sakars ar mājas pārdošanu tagad?
— Varbūt nekāds. Taču Imants vienmēr baidījās, ka pienāks diena, kad māja paliks vienīgais nodrošinājums.
Braucot mājās autobusā, es ilgi skatījos uz garām slīdošajām ielām.
Es vairs nesapratu, kam ticēt.
Vai Sandra patiešām gribēja nopirkt sev jaunu māju? Vai arī nauda no pārdošanas bija paredzēta pavisam citam mērķim?
Vakarā es noliku Andra priekšā vēstules kopiju.
Viņš to izlasīja.
Pēc tam izlasīja vēlreiz.
— Tēvs man par to nekad neko nav stāstījis.
— Varbūt viņš gribēja tevi pasargāt.
— Vai arī negribēja, lai es uzzinu, kāda patiesībā bija viņu laulība.
Nākamajā dienā Andris pats piezvanīja mātei. Viņš palūdza viņai uzrādīt visus dokumentus, kas saistīti ar mājas pārdošanu, kā arī apliecinājumus tam, kā izlietota mūsu nauda.
Sākumā Sandra kliedza.
Pēc tam raudāja.
Beigās vienkārši nometa klausuli.
Tomēr svētdienas priekšpusdienā viņa atkal parādījās pie mūsu durvīm. Šoreiz viņa nebija atnesusi ne pīrādziņus, ne kūku, un arī nesāka runāt par to, cik mēs esam nepateicīgi.
Viņai rokā bija liela brūna dokumentu mape.
Sandra apsēdās viesistabā un sāka runāt tik klusu, ka mums nācās saspringt, lai viņu sadzirdētu.
— Māju Ventspilī es nepirkšu.
Andris uzreiz pacēla skatienu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka vairs nevaru.
No mapes viņa izņēma banku brīdinājuma vēstules, senus aizdevuma līgumus un vienošanās par maksājumu grafikiem.
Tad arī atklājās patiesība.
Sandra nemaz nekrāja naudu savai jaunajai mājai.
Viņas brālis Juris, kurš jau gadiem dzīvoja nelielā pilsētā ārpus Rīgas, agrāk bija aizņēmies no viņas vairākus tūkstošus eiro celtniecības uzņēmuma vajadzībām. Kad viņš nespēja tos atdot, Sandra sāka lāpīt robus no saviem iekrājumiem un pēc tam ņēma jaunus aizdevumus, lai segtu iepriekšējos.
Uzņēmums galu galā bankrotēja.
Juris aizbrauca strādāt uz ārzemēm, taču naudu sūtīja neregulāri un mazās summās. Tikmēr Sandra slīga arvien dziļāk parādos.
Par daļu no šīm saistībām Imants vēl bija zinājis. Taču pēc viņa nāves Sandra atkal sāka aizņemties, lai nosegtu vecos maksājumus.
Tagad kopējais parāds jau bija pietuvojies trīsdesmit pieciem tūkstošiem eiro.
Mājas pārdošana tiešām bija sākta, tikai iemesls izrādījās pavisam cits.