Vīra balss skanēja tik nedroši, ka pirmajā mirklī man pat šķita — viņš joprojām nestāsta visu līdz galam.
— Un kāpēc Laura runā par to, ka arī mums tur būšot sava istaba?
Šoreiz Andris vairs nespēja paskatīties man acīs.
— Mamma uzskata, ka vēlāk mēs arī varētu pārvākties pie viņas.
— Mēs?
— Viņa teica, ka tā būtu izdevīgāk. Dzīvot visiem kopā. Mūsu dzīvokli mēs varētu izīrēt.
Es skaļi iesmējos, lai gan smiekliem tur nebija nekā kopīga ar jautrību.
— Tātad tava māte par mūsu naudu nopērk sev māju, pēc tam mēs ievācamies pie viņas, bet savu dzīvokli atdodam īrniekiem?
— Tas nav gluži tā…
— Kā tad tas ir?
— Inese, nevajag visu padarīt sarežģītāku, nekā tas ir.
Es piecēlos kājās.
— Ne jau es to sarežģīju. Es šodien uzzinu, ka ar mūsu meitu jau ir runāts par pārcelšanos, par kuru man neviens pat nav pajautājis.
Tad Andris beidzot pacēla balsi.
— Manai mātei ir sešdesmit deviņi gadi! Es nevaru viņu atstāt vienu!
— Neviens tev neliek viņu pamest. Bet tu nedrīksti viens pats lemt par mūsu kopējiem ienākumiem!
Tajā naktī Andris gulēja viesistabā.
Nākamajā dienā es atvēru atsevišķu kontu savai algai. Darbā palūdzu, lai no nākamā mēneša mana alga tiek pārskaitīta tur.
Es arī sazinājos ar banku un noskaidroju, kādi nosacījumi ir mūsu kopīgajam kontam. Izrādījās, ka Andris kā līdzīpašnieks drīkstēja veikt pārskaitījumus patstāvīgi. Banka nebija pieļāvusi kļūdu. Vienkārši mūsu pašu vienošanās nebija neko nozīmējusi.
Piektdienu es pavadīju, rēķinot, kā varam segt nokavēto kredīta maksājumu.
Man bija neliela drošības rezerve atsevišķā krājkontā. To biju krājusi Lauras vasaras nometnei un neparedzētiem gadījumiem. No tās es aizlāpīju iztrūkumu un, saskaņojot ar banku, samaksāju kavēto summu kopā ar visām papildu izmaksām.
Taču kavējuma fakts tāpat bija palicis.
Un uzticēšanās nav rēķins, kuru var nokārtot ar pāris klikšķiem internetbankā.
Sestdienas priekšpusdienā es pie Sandras aizbraucu viena.
Andris jautāja, kāpēc neesmu viņu sagaidījusi.
— Tāpēc, ka vispirms gribu dzirdēt, ko tava māte sacīs bez tevis blakus.
Sandras mājā mani sagaidīja tikko vārītas gaļas zupas smarža. Uz virtuves galda stāvēja šķīvis ar pīrādziņiem, bet blakus tam — mākslīgo ziedu pušķis.
— Redzi, tāpēc man patīk mierīgi izrunāties klātienē, — viņa sacīja, lejot kafiju tasītēs. — Pa telefonu cilvēki visu pārprot.
— Es kaut ko atvedu.
Noliku viņai priekšā izdrukas ar četru mēnešu pārskaitījumiem.
Viņa pat neizrādīja pārsteigumu.
— Andris vienmēr ir bijis labs dēls.
— Šie pārskaitījumi veikti arī no manas algas.
— Laulībā nav tāda “mans” un “tavs”.
— Interesanti. Kad pagājušajā gadā remontējāt savu māju, jūs gan ļoti skaidri uzsvērāt, ka tas ir jūsu īpašums.
Sandras seja kļuva stinga.
— Tev nav jāpieķeras katram manam vārdam.
— Es gribu redzēt, kur ir aizgājusi mūsu nauda.
— Mans dēls zina.
— Jūsu dēls saka, ka precīzi nezina.
Tad vīramāte no virtuves skapīša izvilka zilu mapi.
— Lūdzu. Ja jau tev tas ir tik svarīgi.
Mapē atradās nekustamo īpašumu sludinājumi. Tur bija fotogrāfijas ar atjaunotu ģimenes māju dzeltenu fasādi, plānojums un jurista sagatavots pirkuma līguma projekts.
Māja atradās Ventspilī.
Tās cena bija simt piecdesmit septiņi tūkstoši eiro.
— Skaista, — es klusi noteicu. — Bet par kādu naudu jūs grasāties to pirkt?
— Pārdodot pašreizējo māju.
— Un ar mūsu naudas palīdzību.
— Jūsu nauda paliek ģimenē.
Es sāku šķirstīt dokumentus.
Jaunajai mājai bija četras guļamistabas. Pēc Sandras domām, tā bija tieši piemērota triju paaudžu ģimenei.
Tad dokumenta beigās pamanīju īsu rindkopu.
Kā pircēja bija norādīta tikai Sandra Kalniņa.
— Ja mēs tur ievācamies, kādas tiesības mums būs uz šo īpašumu?
— Jūs taču tur varēsiet dzīvot!
— Vai mums piederēs kāda daļa?
— Inese, nu neesi tik aprēķinātāja.
— Tad varbūt īres līgums?
— Ģimenē ar līgumiem cilvēki viens otram nedraud.
— Tātad patiesībā mums tur nepiederētu nekas.
Sandra aizvēra mapi.
— Tev tiešām prātā ir tikai nauda.
Es jau grasījos celties, kad virtuves durvīs parādījās kāda sieviete.
Viņa varēja būt ap četrdesmit, mugurā pelēks mētelis, uz pleca auduma soma.
— Atvainojiet, Sandra tante, es tikai pēc dokumentiem atnācu.
Sandra pielēca kājās tik strauji, ka kafija izšļakstījās pāri tasītes malai.
— Tagad nav īstais brīdis, Ilze!
Sieviete paskatījās uz mani, pēc tam uz mapi.
— Ak, jūs droši vien esat Inese.
— Jā.
Uz mirkli viņas sejas izteiksme mainījās.
— Tad jūs jau zināt?
Sandra asi iejaucās:
— Ilze, ej mājās. Es tev piezvanīšu.
— Ko man vajadzētu zināt? — es pajautāju.
Ilze uzreiz neatbildēja.
— Es domāju, ka ģimenē tas jau ir apspriests.
— Kas tieši?
— Ka Sandras tantei jau ir pircējs viņas mājai. Un otrdien paredzēts parakstīt līgumu.
Es paskatījos uz vīramāti.
— Jūs pārdodat savu māju?
— Vēl neesmu pārdevusi.
— Bet pircējs ir?
— Jā. Un tur nav nekā neparasta.
Ilze samulsusi pagriezās uz priekšnama pusi. Es devos viņai pakaļ un turpat pajautāju, ar ko viņa nodarbojas.
— Esmu nekustamā īpašuma aģente.
Viņa pasniedza man vizītkarti.
— Saprotiet, es negribu jaukties ģimenes strīdos. Bet, ja arī jūs plānojat pārcelties, būtu prātīgi iepriekš skaidri vienoties par visiem noteikumiem.
Tad viņa gandrīz čukstus piebilda:
— Īpaši tad, ja arī jūs esat ieguldījuši naudu.
Kad atgriezos virtuvē, Sandra mapi jau bija novākusi.
— Man šķiet, šodienai pietiks, — viņa sacīja.
— Par kādu summu pārdodat savu māju?
— Par simt divdesmit tūkstošiem.
— Tad kāpēc jums vēl vajadzēja vairāk nekā astoņus tūkstošus no mums?
— Man ir izdevumi.
— Kādi izdevumi?
— Man tev nav jāatskaitās.
Ar šo teikumu viss kļuva skaidrs.
— Tad arī man vairs nav pienākuma dot jums kaut centu.
Vīramāte atlaidās krēslā.
— To izlems mans dēls.
— Par savu algu viņš var lemt. Par manējo — vairs ne.
Tajā vakarā Andris bija neparasti kluss.
Kad pastāstīju, ka Sandras mājai jau atrasts pircējs, viņš manāmi atviegloti nopūtās.
— Tad mēs drīz saņemsim naudu atpakaļ.
— To tev teica tava māte?
— Jā.
— Rakstiski?
— Inese, lūdzu…
— Vai tev ir kaut viens rakstisks pierādījums, ka tā bija aizdevuma nauda?
Andris paņēma telefonu.
— Ir viena ziņa.
Viņš man to parādīja.
Pirms diviem mēnešiem Sandra viņam bija uzrakstījusi:
“Nauda, ko jūs tagad iedodat, protams, vēlāk tiks ņemta vērā, kad visu nokārtosim. Uzticies man, dēls.”
— Ko nozīmē “vēlāk nokārtosim”? — es jautāju.
— Kad viņa pārdos māju.
— Kur tas šeit ir rakstīts?
Andris skatījās ekrānā.
Pēc brīža viņš pirmo reizi pats atzina:
— Nekur.
Pirmdien es pieteicos uz konsultāciju pie advokātes.
Ne tāpēc, ka jau domātu par šķiršanos. Es vienkārši gribēju saprast, kādas ir mūsu tiesības un vai pastāv iespēja atgūt vismaz daļu naudas.
Advokāte bija mierīgas balss īpašniece, sieviete ap piecdesmit, un viņa uzmanīgi noklausījās visu stāstu.