Viņš stāstīja, ka viņa tēvam vēl ilgi pirms laulībām bijušas attiecības ar kādu sievieti, kura pēc tam laidusi pasaulē bērnu. Anna uzaugusi kopā ar savu māti un daudzus gadus nemaz neesot meklējusi tēva pusi.
Taču tad, kad viņas mamma smagi saslima, no atvilktnēm tika izvilktas vecas vēstules, un Anna sameklēja Jāni.
To es vēl spēju pieņemt.
Ar nākamo stāsta daļu jau bija krietni grūtāk.
Anna neesot prasījusi ne uzturlīdzekļus, ne naudu. Viņa tikai gribējusi iepazīt savu brāli.
Sākumā Jānis visu slēpis no manis, jo baidījies, ka Inese uztvers tēva senās attiecības kā aizvainojumu pret sevi un savu ģimeni.
Pēc tam Inese tomēr uzzināja.
Un, par pārsteigumu visiem, viņa reaģēja pavisam citādi, nekā varēja gaidīt.
– Mamma uzstāja, ka vēlas ar viņu satikties, – Jānis teica. – Pēc tam viņa sāka Annu arvien biežāk aicināt pie sevis. Reiz viņas pat pavadīja Ziemassvētkus kopā, kamēr tu ar Mārtiņu biji pie saviem vecākiem.
– Tātad jums bija vēl viena ģimenes dzīve, par kuru man nebija ne mazākās nojausmas.
Jānis klusēja.
– Runā tālāk.
Anna viena audzināja mazo meitu un dzīvoja īrētā dzīvoklī. Īpašnieks nolēma dzīvokli pārdot, un viņai bija ļoti grūti atrast citu vietu, ko varētu atļauties.
Tad Inese nāca klajā ar savu ieceri.
Nopirkt viņai nelielu dzīvokli.
– Mamma sacīja, ka tēvs tā būtu gribējis, – Jānis skaidroja. – Lai Anna vismaz pēc visiem šiem gadiem saņemtu kaut ko no tā, kas viņai vienmēr bija liegts.
– Un tāpēc jūs paņēmāt sešdesmit tūkstošu eiro kredītu?
– Jā. Bet visa summa neaizgāja dzīvoklim. Annai pašai arī bija iekrājumi. No mammas paņemtā kredīta aptuveni piecdesmit tūkstošus pielikām pirkuma summai, pārējais aizgāja ar darījumu saistītiem izdevumiem un daļēji arī mammas dzīvokļa remontam.
Manā galvā viss pamazām sāka savienoties vienā ainā.
Tātad Inese nebija nonākusi grūtībās neveiksmīga biznesa dēļ.
Visu šo izdomāto stāstu viņa bija radījusi tikai tāpēc, lai noslēptu naudas nodošanu ģimenes iekšienē.
– Vai Anna zina, ka ar maksājumiem ir problēmas?
Jānis pamāja.
– Tagad zina. Bet viņas meitiņa pēc negadījuma ilgstoši iet rehabilitācijā. Anna strādā nepilnu slodzi. Pašlaik viņa nevar maksāt tik daudz, cik bija solījusi sākumā.
– Solījusi? Tātad jums bija vienošanās?
– Rakstiskas nebija. Tikai mutiska.
Es piecēlos kājās.
– Tātad kredīts, kas uzlikts tavai mātei piederošajam dzīvoklim, patiesībā tika izmantots cita īpašuma iegādei. Dzīvoklis ir uz Annas vārda, tu esi līdzparādnieks, un tagad jūs gribat, lai es to visu finansēju, lai gan mani no sākuma līdz beigām turējāt pilnīgā neziņā.
– Es negribēju, lai tu maksā!
– Bet tu arī neapturēji savu māti!
Jānis nolaida acis.
– Es zinu.
– Kā tu varēji man tik ilgi melot?
Tajā brīdī viņš pateica kaut ko tādu, kas manās dusmās pēkšņi iepludināja pavisam citu sajūtu.
– Kad es pirmo reizi satiku Annu, es sapratu, cik daudz man visu mūžu ir nozīmējis tas, ka man bija ģimene. Tēvs, māte, mājas. Viņai no tā visa nebija nekā. Man šķita, ka, palīdzot viņai, varēšu kaut ko labot.
– To, ko nebiji izdarījis tu, – es klusi atbildēju.
Jānis sāka raudāt.
Divpadsmit gadu laikā es laikam tikai divas reizes biju redzējusi viņu raudam.
Tomēr es viņu neapskāvu.
Pārāk sāpīgi bija apzināties, ka par to visu viņš nebija spējis runāt ar mani.
Sestdien es pati sarunāju tikšanos ar Inesi un Annu.
Sākumā Inese atteicās nākt.
– Es negrasos taisnoties kaut kādas svešas sievietes priekšā, – viņa paziņoja pa telefonu.
– Anna ir mana vīra māsa. Es esmu tava vedekla jau divpadsmit gadus. Neviena no mums nav sveša.
Beigās mēs visi sanācām pie mums.
Mārtiņš pēcpusdienu pavadīja pie maniem vecākiem.
Anna izrādījās neliela auguma tumšmate, ap trīsdesmit gadu beigām. Tiklīdz viņa ienāca, es uzreiz pamanīju, cik ļoti viņas acis un deguns līdzinās Jāņa vaibstiem.
Viņa jutās neērti.
– Man žēl, ka mums jāsatiekas šādos apstākļos, – Anna sacīja.
– Man arī, – es atbildēju.
Inese apsēdās uz dīvāna ar tādu izteiksmi, it kā atrastos tiesas zālē un viņai tūlīt būtu jāaizstāvas.
– Jūs visu šo lietu esat uzpūtuši pilnīgi nevajadzīgi.
Es noliku viņai priekšā piezīmju kladi.
– Es negribu strīdēties. Es gribu, lai mēs visi beidzot runātu par vieniem un tiem pašiem faktiem.
– Atkal tie skaitļi.
– Jā. Jo bankai būs pilnīgi vienalga, kurš uz kuru ir apvainojies.
Tajā brīdī Anna izvilka no somas aploksni.
– Man ir līdzi daži dokumenti, – viņa sacīja.
Inese uzreiz pacēla galvu.
– Kāpēc tu tos atnesi?
– Tāpēc, ka Ilzei ir tiesības zināt, kas patiesībā noticis.
Mēs izskatījām bankas paziņojumus, iepriekšējos maksājumus un pārskaitījumus, kas bija saistīti ar dzīvokļa iegādi.
Ikmēneša maksājums tiešām bija pieaudzis gandrīz līdz deviņsimt eiro.
Taču no papīriem atklājās vēl kaut kas.
Iepriekšējā gadā Inese bija saņēmusi ievērojamu summu par lauku zemesgabala pārdošanu.
Gandrīz divdesmit tūkstošus eiro.
Taču šī nauda kredītā nebija iemaksāta.
– Kur palika šī summa? – es pajautāju.
Inese skatījās paklājā.
– Tā bija mana nauda.
– Protams. Bet tu teici, ka tev nav, no kā maksāt kredītu.
– Es to iztērēju.
– Kam?
– Man nav tev jāatskaitās.
Anna klusi ierunājās:
– Ineses tante, arī man tu to neteici.
Inese pēkšņi pielēca kājās.
– Es tikai gribēju, lai visiem būtu mājas! Un tagad jūs visi brūkat man virsū!
– Neviens tev nebrūk virsū, – es teicu. – Es vienkārši nelikšu savas ģimenes iekrājumus kredītā, kura patiesos apstākļus jūs no manis noslēpāt.
Inese norādīja uz mani ar pirkstu.
– Tu nekad neesi uzskatījusi Annu par savas ģimenes daļu!
– Pirms trim dienām es pat nezināju, ka viņa vispār eksistē!
Pēc šiem vārdiem viesistabā iestājās tāds klusums, ka bija dzirdama ledusskapja vienmērīgā dūkoņa.
Anna nolaida skatienu.
– Es nelūdzu, lai kāds pieprasītu naudu no Ilzes, – viņa sacīja. – Ja būtu zinājusi, ka tā notiek, es būtu atnākusi jau daudz agrāk.
Tad Inese zaudēja savaldību.
– Ko tad jūs no manis gribat? Lai es pārdodu savu dzīvokli un eju īrēt kādu kaktiņu?
– Nē, – es atbildēju. – Es gribu, lai mēs apskatām reālās iespējas. Kredīta pārskatīšanu, abu dzīvokļu vērtību, izdevumus. Un lai turpmāk vairs nebūtu nekādu noslēpumu.
Taču Inese neatbildēja uz to, ko es biju teikusi.
– Tev ir viegli runāt. Tev nekad nav bijis jāpierāda, ka esi laba māte.
Pēc šī teikuma Jānis pacēla galvu.
– Mamm, ko tu ar to domā?
Ineses lūpas nodrebēja.
Tad ierunājās Anna.
– Man šķiet, ir pienācis laiks to pateikt.
Jānis paskatījās uz māsu.
– Ko pateikt?
Anna pagriezās pret manu vīramāti.
– Par naudu par zemesgabalu. Pasaki viņam, kur tā aizgāja.
Inese apsēdās atpakaļ.
Viņa ilgi klusēja. Tad beidzot ļoti klusi sacīja:
– Es to atdevu Annas mātei.
Es nesapratu.
– Bet jūs taču teicāt, ka viņa bija slima.
– Viņa arī bija slima, – Anna atbildēja. – Pagājušā gada pavasarī viņa nomira.
No Ineses acīm sāka ritēt asaras.
– Tā nauda bija vecs parāds.
Tikai tad atklājās, ka runa ir par Jāņa tēvu.