– Ja es tagad pateikšu visu, iespējams, tu vairs negribēsi dzīvot ar mani.
Es nespēju uzreiz atrast vārdus.
Jānis apsēdās un paslēpa seju plaukstās.
– Pirms trim gadiem mamma vērsās pie manis pēc palīdzības. Viņa stāstīja, ka dzīvoklī jāmaina visa elektroinstalācija un vannasistaba esot tik sliktā stāvoklī, ka tur vairs neesot droši uzturēties.
– Par remontu es zināju.
– Jā, bet tas nemaksāja tik daudz, cik viņa toreiz teica.
– Cik lielu summu jūs paņēmāt?
– Sešdesmit tūkstošus eiro.
Man uz mirkli šķita, ka esmu pārklausījusies.
– Sešdesmit tūkstošus? Par paneļu mājas dzīvokļa remontu?
– Nauda neaizgāja tikai tam.
– Tad kam vēl?
Jānis nervozi piecēlās un aizgāja līdz logam.
– Mammai bija doma sākt savu lietu.
Inese visu mūžu bija strādājusi par grāmatvedi. Arī pensijā viņa šad tad pieņēma kādu nelielu administratīvu darbu, taču nekad nebija pat ieminējusies, ka gribētu veidot uzņēmumu.
– Kādu vēl lietu?
– Pakalpojumu vecākiem cilvēkiem. Pārtikas iegāde, dokumentu kārtošana, pavadīšana pie ārsta. Viņai bija paziņa, ar kuru viņas gribēja to darīt kopā.
– Un tu tam iedevi sešdesmit tūkstošus?
– Ne jau visu summu uzreiz. Mammas dzīvoklis tika ieķīlāts. Kredīts bija uz viņas vārda, bet es kļuvu par līdzaizņēmēju.
– Un man par to visu šo laiku netika pateikts ne vārds?
Jānis nolaida skatienu.
– Es domāju, ka mēs ātri visu atdosim.
– Mēs? Kas ir “mēs”?
– Mamma un es.
Nākamās stundas laikā pa gabaliņam atklājās aina, no kuras man kļuva arvien smagāk. Pakalpojums tā arī nekad īsti nebija sācis darboties. Sieviete, ar kuru Inese bija plānojusi sadarboties, pēdējā brīdī atteicās. Sagatavošanās darbiem bija iztērēti vairāki tūkstoši, bet par pārējās naudas likteni Jānis runāja izvairīgi un neskaidri.
Pēc procentu kāpuma un maksājumu pārskatīšanas kredīts bija pārvērties par nastu, kas kļuva arvien grūtāk panesama.
Ineses pensija to nespēja nosegt.
Un Jānis jau vairākus mēnešus viņai slepus piemaksāja.
– Kāpēc viņām pēkšņi vajadzīga mana nauda? – es jautāju.
– Tāpēc, ka ar manu algu vairs nepietiek.
– Tad jāiet uz banku un jāmeklē risinājums.
– Mēs mēģinājām.
– Kad?
Jānis neatbildēja.
– Jāni, lūdzu, parādi man līgumu.
– Tas ir pie mammas.
– Tad rīt aizbrauksim un paņemsim.
– Viņa negrib, lai tu to lasi.
– Kāpēc?
Tajā brīdī vīrs paskatījās uz mani savādi, gandrīz sveši.
– Viņa saka, ka tu tāpat visu sapratīsi nepareizi.
Nākamajā dienā es paņēmu brīvu.
Taču pie Ineses neaizbraucu. Tā vietā devos pie Sandras, senas studiju biedrenes, kura strādāja par juristi.
Es viņai izstāstīju visu, ko tajā brīdī zināju.
Sandra klausījās ļoti uzmanīgi, nepārtraukdama mani.
– Tas, ka jūs esat laulībā, automātiski nenozīmē, ka katrs kredīts, ko tavs vīrs parakstījis, kļūst par tavu personisko saistību, – viņa paskaidroja. – Bet ir jāredz dokumenti. Jāsaprot mantiskās attiecības, aizdevuma mērķis un konkrētie līguma nosacījumi.
– Vai vīramāte drīkst prasīt, lai es viņai katru mēnesi maksāju četrsimt piecdesmit eiro?
– Tikai tāpēc vien, ka viņa to vēlas, nē. Bet bez dokumentiem es negribētu izdarīt pārāk kategoriskus secinājumus.
Viņa man pajautāja, vai mums ir kāds nekustamais īpašums, ko Jānis būtu mantojis kā atsevišķu mantu, vai arī tāds, kurā Inesei piederētu daļa.
– Nav, – es atbildēju. – Mūsu dzīvokli mēs nopirkām kopā.
Tad Sandra man ieteica neko neparakstīt un neuzņemties regulārus maksājumus, kamēr nav skaidra visa situācija.
Tobrīd es vēl domāju, ka lielākā problēma ir slēptais parāds.
Taču ceturtdienas vakarā man piezvanīja cilvēks, no kura es šādu zvanu negaidīju.
Tā bija Jāņa māsīca Laura.
Mēs nebijām īpaši tuvas. Parasti satikāmies vienu vai divas reizes gadā kādās ģimenes svinībās.
– Ilze, vai vari parunāt? – viņa pajautāja.
– Protams. Kas noticis?
– Ineses tante šodien zvanīja manai mammai. Viņa apgalvoja, ka tu gribi viņu izlikt uz ielas.
– Ko?
– Viņa teica, ka tu neļaujot Jānim maksāt kredītu.
Es dziļi ievilku elpu.
– Laura, es par šo kredītu līdz svētdienai vispār neko nezināju.
– Tāpēc jau es tev zvanu. Man šajā visā kaut kas šķiet ļoti dīvains.
– Kas tieši?
Laura brīdi klusēja.
– Pagājušajā gadā Ineses tante palūdza, lai palīdzu viņai sakārtot dažus papīrus. Es tolaik strādāju nekustamo īpašumu pārvaldīšanas uzņēmumā. Pie viņas bija viena bankas mape.
– Un?
– Es neredzēju visu līgumu, bet vienu lietu atceros. Vienā no papīriem, kas bija saistīti ar darījumu, nebija minēts viņas uzņēmuma nosaukums.
– Kas tur bija rakstīts?
– Nekustamā īpašuma adrese. Bauskas ielā.
Man sirds uz mirkli it kā apstājās.
Pirms vairākiem gadiem Jānis bija gribējis nopirkt nelielu vienistabas dzīvokli kā ieguldījumu. Toreiz viņš par to runāja daudz, bet vēlāk pateica, ka neko piemērotu nav atradis.
– Vai atceries precīzu mājas numuru? – es pajautāju.
Laura nosauca adresi.
Es to pierakstīju uz lapiņas un tajā pašā vakarā pārmeklēju mūsu vecās sarakstes.
Četrus gadus iepriekš Jānis man bija atsūtījis nekustamā īpašuma sludinājumu.
Mājas numurs bija tas pats.
Tajā vakarā es viņam neko nejautāju.
Nākamajā rītā oficiālajā elektroniskajā sistēmā pieprasīju īpašuma zemesgrāmatas nodalījuma izdruku.
Kad ieraudzīju īpašnieka vārdu, pirmajā mirklī nodomāju, ka sistēmā ir kļūda.
Tas nebija Jānis.
Un tā nebija arī Inese.
Īpašniece bija sieviete, par kuru nekad iepriekš nebiju dzirdējusi.
Anna Bērziņa.
Zemesgrāmatas ierakstā bija redzama arī agrāk reģistrēta un vēlāk dzēsta hipotēka.
Dzīvoklis bija iegādāts pirms trim gadiem, neilgi pirms tam, kad Jānis parakstīja mammas kredīta dokumentus.
Es sajutu, kā pirksti kļūst ledaini.
Es negribēju uzreiz domāt pašu sliktāko.
Tomēr tajā vakarā es vairs nespēju klusēt.
– Kas ir Anna Bērziņa? – es pajautāju vīram.
No Jāņa rokām izkrita virtuves dvielis.
– No kurienes tu zini šo vārdu?
– Atbildi uz jautājumu.
Viņš kļuva bāls.
– Sena paziņa.
– Kāda paziņa?
– Ilze, lūdzu, nerunāsim par to šādi.
– Pirms trim gadiem tava māte paņēma sešdesmit tūkstošu eiro kredītu, un tu kļuvīji par līdzaizņēmēju. Tajā pašā laikā sieviete vārdā Anna nopirka dzīvokli adresē, kuru tu man kādreiz rādīji kā iespējamu ieguldījumu. Un tagad tava māte grib, lai es maksāju pusi no šī kredīta.
Jānis apsēdās.
Viņš neko nenoliedza.
Un tieši tas mani nobiedēja visvairāk.
– Starp jums kaut kas bija? – es pajautāju.
– Ne tā, kā tu domā.
Tā bija sliktākā iespējamā atbilde.
– Tad kā?
– Anna nav mana mīļākā.
– Bet tu viņu pazīsti.
– Jā.
– Un tava mamma arī viņu pazīst?
Jānis pamāja.
– Ļoti labi pazīst.
Istabā iestājās ilgs, smags klusums.
– Anna ir mana tēva meita, – viņš beidzot pateica.
Man šķita, ka esmu pārklausījusies.
– Jāni, tavs tēvs nomira pirms trīspadsmit gadiem.
– Es zinu.
– Tad kāpēc tu nekad neesi pieminējis pusmāsu?
Vīra acīs sakrājās asaras.
– Tāpēc, ka pats par viņu uzzināju tikai pirms četriem gadiem.
Mēs apsēdāmies pie virtuves galda. Aiz loga sāka līt, un caur pavērto vēdlodziņu bija dzirdams, kā lietus lāses sitas pret palodzi.
Un Jānis beidzot sāka stāstīt.