Bet starpību var mierīgi novirzīt zobiem. Piekrītiet, tas taču būtu godīgi: Sandra mazliet atsakās no ērtībām savas veselības vārdā, jūs šķiraties no daļas uzkrājumu meitas labā, bet es no malas priecājos par viņas žilbinošo smaidu. Vai tad ne to jūs gribējāt?
Inese ar tādu spēku uzsita plaukstu pa galdu, ka tas nodrebēja.
— Jūs ņirgājaties! Jūs vienkārši esat izdomājuši mani aplaupīt!
— Mēs tikai atbalstām tavu pašu ideju, — Andris mierīgi iebilda, atgrūžoties no durvju stenderes. — Tu atnāci uz mūsu mājām ar gatavu plānu izvilkt naudu no manas sievas. Turklāt izdarīji to man aiz muguras. Ja Sandrai vajadzīgi līdzekļi, lai pārdod auto vai klīnikā noformē maksājumu pa daļām. Bet vienu iegaumē uz visiem laikiem: mūsu budžetā vairs neviens nerakņāsies. Vēl viens šāds “finanšu padoms”, un es pilnībā pārtraucu tev palīdzēt ar naudu.
Inese smagi ievilka elpu. Viņas ātrais uzbrukuma plāns bija izgāzies ar pamatīgu blīkšķi. Ne tikai neizdevās dabūt ne centa, bet nu apdraudēti bija arī pašas ikmēneša maksājumi no dēla.
Viņa strauji piecēlās, paķēra somu un lepni pacēla zodu.
— Skaidrs. Es visu sapratu. Jūs esat bezsirdīgi egoisti. Sandra pareizi teica — no jums palīdzību var izspiest tikai caur tiesu.
Viņa devās uz izeju, steigā velkot mugurā mēteli. Es klusēdama sekoju, lai aiz viņas aizslēgtu durvis.
— Tinies prom! — mundri atvadāmies uzsauca Toms.
Inese aizcirta durvis tik nikni, ka skapīšos nošķindēja stikli. Mēs ar Andri saskatījāmies, abi reizē skaļi izelpojām, un vīrs vainīgi pasmaidīja.
— Piedod par šo izrādi. Man pat prātā nenāca, ka viņu vēlmes var aiziet tik tālu.
— Galvenais, lai mācība būtu apgūta uz visiem laikiem, — es atbildēju, uzlejot svaigu tēju.
Sekas ilgi nebija jāgaida. Sandra, sapratusi, ka sponsori vairs neparādīsies, bet māte savu krājkasīti neplāno atvērt pat “Holivudas smaida” vārdā, pēkšņi atrada krietni pieticīgāku zobārstniecību, kur pakalpojumus varēja apmaksāt pakāpeniski. Dažu dienu laikā viss nokārtojās pats no sevis, un lielais tracis norima.
Inese apvainojusies klusēja tieši divas nedēļas, uz zvaniem neatbildēja, bet pēc tam atkal uzradās — it kā tikai nodot kaut kādas kvītis. Uzvedās klusi, pieklājīgi un skatienu lielākoties turēja grīdā. Pats svarīgākais — pēkšņo vizīšu tradīcija manas algas dienā pazuda uz neatgriešanos. Un tagad ikreiz, kad telefonā pienāk ziņa par naudas ieskaitīšanu kartē, es ar smaidu atceros to vakaru. Izrādās, labākais veids, kā apturēt svešas rokas stiepšanos pēc tava maka, ir laikus piedāvāt cilvēkam sākt pašam ar sevi.