Dzīvoklis atradās pašā ūdens malā. Tam bija mazs balkoniņš, no kura vakaros varēja vērot, kā saule lēnām iegrimst aiz horizonta.
Es paskatījos kalendārā.
Ilzes dzimšanas diena bija sestdien.
Sākumā biju domājusi doties pie jūras kopā ar Annu tikai svētdien. Taču, kad vēlreiz pārlasīju rezervācijas apstiprinājumu, mani pēkšņi pārņēma savāda, sen nejusta viegluma sajūta.
Un kāpēc gan ne?
Es atzvanīju Annai un pajautāju, vai drīkstu ierasties jau piektdien.
„Protams!” viņa iesaucās tik priecīgi, it kā būtu gaidījusi tieši šo jautājumu. „Tev tiešām vajag nedēļas nogali tikai sev.”
Es nopirku vilciena biļeti, sakrāmēju nelielu koferi un prātā jau iztēlojos divas dienas ar garām pastaigām, gardām vakariņām un klusumu, kurā neviens no manis neko neprasa.
Jānis par to uzzināja tikai ceturtdienas vakarā.
„Tu gribi darīt ko?” viņš pārjautāja, kad parādīju viņam rezervācijas apstiprinājumu.
„Rīt braucu pie Baltijas jūras.”
„Bet sestdien mammai ir jubileja!”
„Es zinu.”
„Tu taču nevari pēkšņi visu atcelt.”
„Es neko neesmu apsolījusi atcelt,” mierīgi atbildēju. „Es neteicu, ka palīdzēšu organizēt svinības. Es sacīju, ka ieradīšos kā viešņa.”
„Tu ļoti labi saproti, ka viņa ar tevi rēķinās.”
„Jāni, es tikko tev pateicu, kādi ir mani plāni.”
Viņš piecēlās un sāka staigāt pa viesistabu šurpu turpu.
„Ko lai es saku mammai?”
„Patiesību.”
„Viņa nodomās, ka tu to dari speciāli, lai viņu sāpinātu.”
Es aizvēru kofera rāvējslēdzēju.
„Tad varbūt viņai derētu atcerēties, ko viņa pateica manā dzimšanas dienā.”
Jānis uz mani skatījās, it kā mani redzētu pirmo reizi.
„Tātad tas viss ir viena teikuma dēļ?”
„Nē,” es sacīju. „Tas nav tikai viena teikuma dēļ. Tas ir visu to gadu dēļ, kuros tu mierīgi noskatījies, kā tava māte manu laiku un manas jūtas uztver kā kaut ko pašsaprotamu. Tas teikums man vienkārši palīdzēja beidzot to skaidri ieraudzīt.”
Nākamajā rītā Jānis mani uz staciju neaizveda. Viņš paziņoja, ka nespējot skatīties, kā es pieviļu viņa māti.
Es izsaucu taksometru.
Kad vilciens sāka kustēties un perons palika aiz muguras, mani uz brīdi pārņēma vainas sajūta. Iztēlē redzēju Ilzi, kura savām draudzenēm stāsta par mani ar aizvainotu sejas izteiksmi.
Man ausīs it kā ieskanējās Ineses sašutusī balss, un es redzēju Jāni stāvam starp viesiem, mēģinot neveikli paskaidrot manu prombūtni.
Pēc brīža es noliku telefonu uz blakus sēdekļa un pievērsos logam.
Es nebiju atbildīga par to, lai septiņdesmit piecus gadus veca sieviete varētu nosvinēt savu dzimšanas dienu tieši tā, kā bija iztēlojusies.
Es nebiju atcēlusi pasākumu. Nevienam nebiju aizliegusi ierasties. Es biju izdarījusi tikai vienu lietu — nolēmusi, ka arī mana dzīve ir svarīga.
Sestdienas rītā pienāca pirmā ziņa no Ineses.
„Kur tu esi? Mamma visu laiku jautā pēc tevis.”
Es atbildēju godīgi: „Pie Baltijas jūras. Novēlu jums skaistas svinības.”
Pēc dažām minūtēm iezvanījās telefons. Zvanīja Ilze.
Es ļāvu zvanam skanēt, līdz tas apklusa.
Drīz pēc tam pienāca īsziņa.
„Tu taču nevari mani pamest manā septiņdesmit piektajā dzimšanas dienā!”
Es uzrakstīju: „No sirds novēlu tev visu labāko. Izbaudi savu dienu.”
Un ar to arī apstājos.
Vēlāk es uzzināju, kas tajās svinībās bija noticis.
Viesi bija ieradušies laikā. Taču Jānis un Inese, kā izrādījās, nebija līdz galam sapratuši, cik daudz darba patiesībā slēpjas aiz šāda pasākuma.
Galda kartes bija saliktas nepareizā secībā, daži viesi nonāca blakus cilvēkiem, ar kuriem labprātāk nebūtu sēdējuši kopā, bet florists ziedus atveda ar nokavēšanos.
Ilze kļuva arvien nervozāka un neapmierinātāka.
Kad viena no viņas draudzenēm pajautāja, kāpēc es neesmu atnākusi, Ilze atbildēja, ka es esot atteikusies viņai palīdzēt.
Toreiz Inese pirmo reizi iebilda viņai atklāti.
„Mammu, Sandra taču tev piedāvāja ieteikt pakalpojumu sniedzējus. Tu vienkārši gribēji, lai viņa visu izdara tavā vietā.”
Ilze sašuta.
„Viņa ir mana vedekla!”
„Un tu esi viņas vīramāte,” Inese mierīgi atteica. „Vai tu vēl atceries viņas piecdesmito dzimšanas dienu?”
Pie galda iestājās klusums.
Inese pastāstīja, kā toreiz Ilze bija paziņojusi, ka nevienam nav pienākuma mainīt savus plānus manas dzimšanas dienas dēļ.
Viņa pieminēja arī to, ka es savu jubileju biju noorganizējusi pati, bez Ilzes palīdzības, un ka Ilze tajā dienā pat nebija ieradusies.
Daži viesi izskatījās patiesi pārsteigti.
Īpaši Jānis, kā man vēlāk stāstīja, esot kļuvis pavisam kluss.
Tad kāda vecāka tante nolika dakšiņu uz šķīvja malas un noteica: „Ilze, ja tu gaidi, ka ģimene būs tev līdzās, tev pašai arī jābūt līdzās citiem. Tas darbojas abos virzienos.”
Ilze mēģināja novirzīt sarunu citur, taču šoreiz neviens tik viegli neļāvās novērst uzmanību.
Svinības turpinājās.