„Vai bija jauki?” viņš pajautāja.
„Jā,” es atbildēju. „Ļoti jauki.”
Es nepateicu, ka visu vakaru biju gaidījusi kaut vienu ziņu no viņa. Pat īss telefona zvans nebija pienācis.
Nākamajos mēnešos manī kaut kas pamazām mainījās. Es nekļuvu asa vai nelaipna, un arī mīlestība pret ģimeni nekur nepazuda. Taču es sāku daudz rūpīgāk pamanīt, kam un kāpēc atdodu savu laiku.
Kad Ilze man pēkšņi lūdza viņas vietā aiziet uz veikalu, es vairs uzreiz neteicu jā, bet vispirms pajautāju, vai viņa pati to tiešām nevar nokārtot. Ja Jānis pieņēma kā pašsaprotamu, ka es sagatavošu viņa ģimenes apciemojumus, es mierīgi atstāju šo pienākumu viņam pašam.
Un, ja kāds manus plānus uztvēra kā kaut ko mazsvarīgu, es tos vairs automātiski nepārcēlu.
Sākumā tas visus mulsināja.
„Tu pēdējā laikā esi kļuvusi pavisam citāda,” Ilze kādās svētdienas pusdienās noteica.
„Varbūt es vienkārši esmu sākusi vairāk cienīt savu laiku,” es atbildēju.
Viņa iesmējās tā, it kā es būtu pateikusi joku.
Pēc tam sākās gatavošanās viņas septiņdesmit piektajai dzimšanas dienai.
Ilze jau sen bija sapņojusi par plašām, skaistām svinībām. Viņa gribēja izsmalcinātu restorānu, vakariņas vairākās kārtās, ziedus uz katra galda un pēc iespējas kuplāku viesu pulku. Turklāt viņai bija svarīgi, lai svinības notiktu tieši sestdienā, jo tad nākamajā rītā nevienam nebūtu jāceļas uz darbu.
„Septiņdesmit pieci tomēr pienāk tikai vienreiz dzīvē,” viņa paskaidroja nākamajā reizē, kad bijām pie viņas ciemos.
„Tā ir,” es piekritu.
Viņa uzreiz pagriezās pret mani.
„Sandra, tu taču varētu uzņemties ielūgumus. Tev šādas lietas vienmēr labi padodas. Un tu jau zini, kas man patīk.”
Agrāk es bez domāšanas būtu piekritusi. Šoreiz es pajautāju: „Kurš tad kopumā rīko svinības?”
Ilze samirkšķināja acis.
„Nu kā — mēs taču.”
„Tad jums vispirms vajadzētu vienoties, kurš par ko atbildēs.”
„Mēs?” viņa pārjautāja. „Jānis un tu taču arī esat ģimene.”
„Jā, protams. Bet es nevaru uzņemties visu organizēšanu.”
Viņa skatījās uz mani tā, it kā es tikko būtu paziņojusi, ka pārvācos uz otru pasaules malu.
Tad sarunā iesaistījās Jānis. „Mammu, mēs tev palīdzēsim.”
Es pasmaidīju. „Tas ir labi.”
Un ar to arī viss palika.
Turpmākajās nedēļās Ilze savas svinības plānoja kopā ar Jāni un viņa māsu Inesi.
No savas puses es iedevu restorāna kontaktus, ieteicu floristu un nosūtīju konditorejas telefona numuru. Ar to mana iesaiste beidzās.
Kādu vakaru man piezvanīja Inese.
„Kas ar tevi īsti notiek? Mamma ir pilnīgā stresā. Viņa saka, ka tu gandrīz nemaz nepalīdzi.”
„Es palīdzu tik daudz, cik man tas ir iespējams,” es mierīgi atbildēju.
„Bet savu dzimšanas dienu tu taču pati noorganizēji.”
„Tieši tā. Savu dzimšanas dienu.”
Klausulē uz brīdi iestājās klusums.
„Tas tomēr ir pavisam kas cits,” Inese beidzot noteica.
„Kāpēc?”
Atbildes viņai nebija.
Nedēļas ritēja uz priekšu, un Ilzes jubileja tuvojās. Viņa bija uzaicinājusi apmēram sešdesmit cilvēku. Bija iecerēti lieli ģimenes svētki — ar radiem no dažādām pilsētām un draugiem, kurus viņa pazina jau gadu desmitiem.
Protams, man atkal un atkal tika atgādināts, cik svarīgi ir, lai es ierastos.
„Tu taču atnāksi agrāk, vai ne?” Ilze pajautāja pa telefonu.
„Kāpēc agrāk?”
„Nu kā — lai man palīdzētu. Viesi ieradīsies ap pieciem. Pirms tam vēl jāizkārto dāvanas un jāpārbauda ziedi.”
„Es nākšu kā viešņa.”
„Kā viešņa?”
Viņas balsī ieskanējās tāds pārsteigums, it kā es būtu pateikusi kaut ko nepieklājīgu.
„Sandra, tu taču zini, ka es ar tevi rēķinos.”
„Ilze, es tev palīdzēju tik, cik varēju. Bet šīs svinības nav mans pienākums.”
Viņa nolika klausuli, pat neatvadījusies.
Vakarā es izstāstīju Jānim par šo sarunu.
„Tu vismaz varēji apsolīt, ka ieradīsies agrāk,” viņš sacīja.
Es noliku malā trauku dvieli.
„Jāni, vai tu atceries manu piecdesmito dzimšanas dienu?”
Viņš klusēja.
„Tava māte toreiz teica, ka neviens nemainīs savus plānus tikai tāpēc, ka man ir apaļa jubileja. Tu toreiz neko neteici. Es tomēr nosvinēju. Un tagad tu gaidi, lai es mainu savus plānus tāpēc, lai viņas svinībās viss noritētu nevainojami.”
„To nevar salīdzināt.”
„Kāpēc nevar?”
Viņš pavēra muti, bet tūlīt pat to aizvēra.
Es sapratu, ka viņam nav tādas atbildes, kas neparādītu viņu nepatīkamā gaismā.
Divas dienas pirms svinībām man piezvanīja Anna. Pirms vairākiem mēnešiem viņa bija rezervējusi nelielu brīvdienu dzīvokli pie Baltijas jūras, taču darba pienākumu dēļ pati vairs nevarēja aizbraukt. Viņa piedāvāja man pārņemt šo rezervāciju.