Andris nekustīgi lūkojās savā šķīvī. Sandra, viņa sieva, novērsās pret logu, it kā aiz stikla pēkšņi būtu parādījies kas daudz svarīgāks par visu, kas notika zālē.
Juris izņēma no iekšējās kabatas aploksni un nolika to mātei priekšā.
— Daudz laimes dzimšanas dienā.
Inese atplēsa aploksni ar trīcošiem pirkstiem. Tajā atradās fotogrāfija: Juris, Līga un mazais Roberts jūras malā. Visi trīs smaidīja viens otram — mierīgi, gaiši, bez piespiešanās. Fotogrāfijas otrā pusē bija uzraksts: “Ģimene ir tie, kas paliek tev līdzās arī tad, kad pārējie pagriež muguru.”
Inese satvēra attēlu tik cieši, ka viņas pirkstu kauliņi kļuva balti.
— Dievs… Ko es esmu izdarījusi… Juri, piedod man. Lūdzu. Es biju akla. Muļķe.
— Tu baidījies, — viņš klusi sacīja. — Baidījies, ka kļūšu tāds pats kā Aivars. Vājš. Neveiksmīgs. Un tu nolēmi, ka labāk visu pārcirst jau laikus.
— Jā… Jā, es baidījos…
— Tikai tu no sevis neatgrūdi neveiksminieku, mammu. Tu atgrūdi savu dēlu. Es nekad nebiju Aivars. Tu vienkārši to nespēji ieraudzīt.
Viņš apklusa. Līga turēja Robertu pie rokas.
— Un zini, kas visā šajā ir pats dīvainākais? Es uz tevi vairs nedusmojos. Jau sen. Dusmas pazuda tajā brīdī, kad mēs pirmo reizi varējām noīrēt normālu dzīvokli. Toreiz es sapratu: man tevis vairs nevajag. Ne tavas naudas, ne tavas atzinības, ne tavas mīlestības. Neko.
Inese skaļi iešņukstējās. Viesi novērsa skatienus.
— Mums jāiet, — Juris paņēma Līgu aiz rokas. — Roberts ir noguris, un mums vēl jātiek pāri pilsētai.
Inese strauji piecēlās.
— Pagaidi! Neej prom tā… Es gribu visu labot. Dod man iespēju!
Viņš apstājās un pagriezās atpakaļ. Kādu brīdi Juris tikai skatījās uz māti — ilgi, uzmanīgi, it kā svērtu katru viņas vārdu. Tad viņš pastiepa roku. Ne apskāvienam. Rokasspiedienam.
— Mēs varam tikties, mammu. Reizēm. Bet tikai kā līdzvērtīgi cilvēki. Bez vērtēšanas, bez pamācībām. Mēs savu dzīvi uzcēlām bez tevis. Un tā ir mūsu dzīve. Ja tu esi gatava to pieņemt, Līga tev iedos savu numuru.
Inese skatījās uz izstiepto roku. Tad lēni, it kā baidīdamās, ka dēls pēdējā mirklī pārdomās, viņa to satvēra. Tas nebija mātes apskāviens. Tas bija atturīgs, gandrīz lietišķs rokasspiediens.
Juris pamāja. Līga paņēma Robertu pie rokas, un viņi trijatā devās uz izeju. Pie durvīm zēns vēlreiz pagriezās un pamāja — bērnišķīgi, sirsnīgi, bez mazākās aiztures. Tad durvis aiz viņiem aizvērās.
Inese smagi noslīga atpakaļ krēslā. Telpu pārņēma klusums — biezs, neērts, smacējošs. Kāds viesmīlis nedroši pienāca ar paplāti, taču viņa ar rokas mājienu lika tam atkāpties.
Klusumu pirmais pārtrauca Andris.
— Mammu, nu kas ir? Iedzer kaut ko.
Viņa pacēla galvu. Paskatījās uz jaunāko dēlu — uz viņa koptajiem sejas vaibstiem, uz pašpārliecinātību, ko dod apziņa, ka māte vienmēr atrisinās jebkuru nepatikšanu.
— Andri, ja es toreiz arī tevi būtu izlikusi aiz durvīm, tāpat kā Juri, — vai tu būtu spējis tikt galā? Tā, kā viņš?
Viņš sarauca pieri.
— Ar ko tieši tikt galā?
— Uzcelt visu no nekā. Bez manis. Bez naudas.
Andris apjuka. Sandra novērsa skatienu. Māris skaļi iesmējās, taču smiekli izklausījās tukši un samāksloti.
— Mammu, kāpēc tu vispār tādus jautājumus uzdod? Mēs taču esam ģimene. Ģimenē cits citam palīdz.
— Ģimene, — Inese atkārtoja. — Jā. Tikai Jurim es nepalīdzēju. Es viņu izmetu no savas dzīves. Un viņš izrādījās stiprāks par jums abiem kopā.
Andra seja piesarka. Māris sakoda zobus. Pie blakus galda viesi saskatījās — daži ar līdzjūtību, citi ar slikti slēptu gandarījumu.
Viena no Ineses draudzenēm pieliecās tuvāk un čukstēja pietiekami skaļi, lai dzirdētu arī pārējie:
— Inese, tu taču vienmēr teici, ka no viņa nekas labs neiznāks. Bet re, kā sanāk — tieši viņš no taviem dēliem ir ticis vistālāk.
Inese ciešāk saspieda rokā fotogrāfiju.