— Juris atbild par IT arhitektūru, bet es vadu produktu attīstību, — viņa mierīgi, tomēr skaidri paskaidroja. — Pagājušajā gadā sākām strādāt arī Eiropas tirgos.
Māris nedroši iesmējās, it kā mēģinātu visu pārvērst jokā.
— Nu jā, jaunuzņēmumi… Tagad jau katrs otrais taisa savu startupu.
Līga pagriezās pret viņu. Smaids uz lūpām palika pieklājīgs, bet skatienā uzplaiksnīja auksts stingrums.
— Ne katram tas izdodas, Māri. Mums izdevās.
Klusums pie galda kļuva gandrīz taustāms. Inese skatījās uz dēlu un nespēja saprast, kad viņš bija paspējis kļūt par šādu cilvēku. No kurienes viņā pēkšņi bija šī pārliecība? Šis uzvalks, šī nauda, šī sieviete blakus — sieva, kura vairs nepavisam neatgādināja to kluso, kautrīgo meiteni no mazpilsētas, ko Inese savulaik bija uzskatījusi par muļķīti.
Viena no viešņām, Ineses kaimiņiene, pieliecās tuvāk savai draudzenei un nočukstēja tik skaļi, ka dzirdēja puse galda:
— Nu gan pavērsiens. Bet viņa taču vienmēr stāstīja, ka vecākais dēls esot pilnīgs neveiksminieks.
Inese nobālēja.
Juris tikmēr pietupās pie sava brāļadēla Toma, Andra desmitgadīgā dēla. Puika skatījās uz onkuli ar acīm, kas mirdzēja ziņkārībā.
— Sveiks, Tom. Cik tev tagad gadu?
— Desmit, — zēns lepni pamāja.
Juris izvilka no kabatas biezu vizītkarti ar reljefu druku un pasniedza viņam.
— Ja tev kādreiz gribēsies uzzināt, kā top programmas vai kā darbojas uzņēmums, piezvani man. Atnāc uz mūsu biroju, visu parādīšu.
Andris acumirklī saspringa.
— Juri, nevajag…
Juris iztaisnojās un paskatījās uz brāli.
— Ko tieši nevajag, Andri? Uzaicināt savu brāļadēlu ciemos? Es viņu nekur nevilinu. Vienkārši gribu, lai viņš redz, ka pasaule ir plašāka par to, ko viņam rāda ikdienā.
Toms satvēra vizītkarti tā, it kā rokās turētu dārgumu. Andrim savilkās žoklis.
Juris atgriezās pie svinību galda. Inese beidzot atrada balsi.
— Juri, es… Es nezināju, ka tu…
— Ka es spēšu? — viņš mierīgi pabeidza viņas vietā. — Jā, atceros. Pirms vienpadsmit gadiem tu to pateici visu priekšā. Ka es esot zaudētājs. Ka tev apnicis vilkt līdzi lieku nastu. Ka no manis nekad nekas nesanākšot.
Viņas seja kļuva pelēcīgi bāla. Viesi pēkšņi ļoti ieinteresējās par šķīvjiem, salātiem un glāzēm, tikai ne par notiekošo.
— Juri, piedod… Es toreiz negribēju…
— Gribēji, — viņš pārtrauca, taču bez kliedziena. Tas izskanēja kā vienkāršs fakts. — Un zini ko? Paldies tev. Tieši tas pazemojums mums ar Līgu lika saprast galveno — mēs drīkstam paļauties tikai uz sevi.
Līga uzlika plaukstu viņam uz pleca. Ne tāpēc, lai apturētu, bet lai viņš sajustu: viņa ir tepat.
Juris ievilka dziļu elpu un turpināja jau rāmāk.
— Mums toreiz nebija nekā. Īrējām mazu istabu kopmītnēs. Līga strādāja zvanu centrā, es naktīs rakstīju kodu. Pirmos divus gadus mēs skaitījām katru centu. Tad piedzima Roberts, un kļuva vēl grūtāk. Bet mēs nelūdzām palīdzību. Nevienam.
Viņa skatiens lēni pārslīdēja pāri galdam — pār Andra dārgo pulksteni, Māra pašapmierināto seju, Ineses pērļu kaklarotu.
— Pirmo pasūtījumu saņēmām tikai pēc trim gadiem. Nelielu. Pēc tam parādījās nākamais. Tad mūs pamanīja investori. Mēs izveidojām produktu, kas patiešām risināja cilvēkiem problēmu. Un viss sāka kustēties.
Māris saviebās.
— Tagad jau viegli runāt, kad viss izdevies.
Juris pagriezās pret viņu, un viņa balsī pirmo reizi ieskanējās ciets tonis.
— Viegli? Māri, vai tu kaut reizi esi negulējis divas diennaktis pēc kārtas? Vai tev ir bijis jādomā, vai pietiks naudas ēdienam? Vai esi redzējis, kā tava sieva stāv rindā pēc bezmaksas bērnu drēbēm, kamēr tu tikšanās laikā tēlo veiksmīgu cilvēku? Nē. Tāpēc ka mamma jums vienmēr izklāja drošības tīklu. Andrim — dzīvokli. Tev — sakarus. Mums — neko. Un, kā izrādījās, tas bija labākais, ko viņa varēja izdarīt.
Inese paslēpa seju plaukstās.