Dēla tukšā istaba palika tieši tāda, kādu Toms to bija atstājis. Jānis reizēm naktīs klusi pavēra durvis un ilgi stāvēja uz sliekšņa, skatoties uz rakstāmgaldu, basketbola kausiem un vecu fotogrāfiju, kurā viņi trijatā smaidīja kādā senā, šķietami laimīgā atvaļinājumā. Vairākas reizes viņš mēģināja Tomam piezvanīt. Dēls gandrīz nekad necēla klausuli. Ja tomēr atbildēja, saruna beidzās ātrāk nekā minūtes laikā.
— Tev vajag naudu?
— Nē.
— Aizvest tevi kaut kur?
— Nē.
— Tev kaut kā pietrūkst?
— Nē.
Jānis vairs nesaprata, ko iesākt. Viņa priekšstats par tēva lomu bija balstījies uz lietām, ko iespējams nopirkt: dāvanām, ērtībām, samaksātiem rēķiniem, solījumiem par nākotni. Tagad, kad Toms no viņa naudas novērsās ar neslēptu nicinājumu, Jānim vairs nebija ne vārdu, ne līdzekļu, ar ko piekļūt dēlam.
Pagāja gandrīz divi mēneši. Par spīti pārvākšanās haosam, garajam ceļam uz skolu un stundām, ko Anna pavadīja darbā veikalā, Toms neizlaida nevienu patiešām svarīgu basketbola treniņu. Viņa komanda aizcīnījās līdz reģionālā čempionāta finālam, un Anna bija apsolījusi, ka noteikti sēdēs tribīnēs.
Tajā pēcpusdienā sporta zāle bija pārpildīta līdz pēdējai vietai. Tur bija skolēni, skolotāji, vecāki, brāļi un māsas — visi saspiesti rindās, kur vien atradās brīvs krēsls. Anna ieradās laikus un atrada vietu, no kuras laukums bija labi pārredzams. Kad Toms formas tērpā izskrēja uz laukuma, viņa skatiens uzreiz aizslīdēja pāri tribīnēm, līdz atrada māti. Anna pacēla abas rokas un parādīja viņam uzvaras zīmi ar īkšķiem.
Spēle izvērtās saspringta un nervus kutinoša. Neviena komanda nespēja atrauties tālu priekšā, un katrs punkts tika izcīnīts ar sviedriem. Dažas sekundes pirms beigu signāla rezultāts joprojām bija neizšķirts. Tad Toms pārtvēra bumbu, izlauzās pa malu uz priekšu un no distances izdarīja metienu. Bumba atsitās pret vairogu, uz mirkli šķita, ka tā izlēks ārā, taču nākamajā sekundē tā izslīdēja cauri tīkliņam.
Zāle uzsprāga sajūsmas kliedzienos. Komandas biedri metās Tomam virsū, gandrīz nogāžot viņu zemē, treneris viņu cieši apskāva, bet Anna pielēca kājās un kliedza no prieka tik skaļi, kā nekad agrāk savā dzīvē.
Uz dažām minūtēm šķita, ka viss pēdējo mēnešu smagums ir pazudis. Bailes, pazemojumi, bezmiega naktis un raizes izkusa trokšņainajā uzvaras mirklī. Taču tad sporta zālē parādījās Jānis.
Viņš ienāca pašapmierinātā gaitā, ģērbies perfekti piegrieztā mētelī, un viņam līdzās nāca Ilze. Jānis bija acīmredzami gaidījis tieši spēles beigas, lai triumfa brīdī uznāktu kā galvenais varonis. Nepievēršot uzmanību trenera neapmierinātajam skatienam, viņš devās taisni uz laukumu.
— Tas ir mans puika! — viņš skaļi iesaucās, gandrīz teatrāli izplešot rokas. — Es zināju, ka tu uzvarēsi!
Toma smaids acumirklī sastinga. Jānis viņu apskāva, nemaz nepajautājot, vai drīkst, turklāt visu skatītāju priekšā. Pēc tam viņš no mēteļa iekšējās kabatas izvilka greznu kārbiņu. Tajā mirdzēja neiedomājami dārgs luksusa pulkstenis.
— Apsveicu, čempion, — Jānis sacīja ar pašapmierinātu maigumu balsī.
Toms pat nepastiepa roku. Jānis turpināja, it kā dēla klusēšana neko nenozīmētu.
— Nu pietiks ar šo izrādi. Tu padzīvoji pie mātes, redzēji, kā ir skaitīt katru eiro, un saprati, ko nozīmē īstā dzīve. Tagad vari atgriezties mājās.
Apkārt stāvošie pamazām apklusa un sāka skatīties viņu virzienā. Ilze, pēkšņi zaudējusi pārliecību, palika dažus soļus iepakaļ.
— Man tev ir vēl labāks pārsteigums, — Jānis piebilda, cenšoties izklausīties viegli un dāsni. — Es jau esmu skatījies automašīnas. Ja šonedēļ pārnāksi atpakaļ, pats izvēlēsies sev mašīnu astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.
Toms dziļi ievilka elpu.
— Es negribu mašīnu.
Jānis piespieda smaidu, kas izskatījās vairāk pēc grimases.
— Par to parunāsim vēlāk.
— Un pulksteni arī negribu.
Zālē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā kāds tribīnēs nervozi noklepojas.
— Netaisi te skandālu visu cilvēku priekšā, — Jānis nošņāca, noliecies tuvāk.
Toms skatījās viņā auksti un stingri.
— Skandālu te taisi tikai tu.
— Es esmu tavs tēvs!
— Tad sāc uzvesties kā tēvs.
Šie vārdi iesita smagāk nekā kliedziens. Anna tribīnēs sastinga. Viņas pirmais impulss bija skriet lejā un nostāties starp viņiem, taču viņa juta, ka šī ir cīņa, kuru Tomam jāpabeidz pašam.
Toms norādīja uz kārbiņu Jāņa rokās.
— Tu tiešām vēl domā, ka šādas lietas var salāpīt ar dāvanām?
— Es tikai gribu tev dot labāko!
— Nē. Tu gribi nopirkt atpakaļ to, ko pats pazaudēji, neuzņemoties atbildību ne par vienu savu rīcību.
Jānis nemierīgi palūkojās apkārt. Skatieni, kas viņu ielenca, vairs nebija apbrīnas pilni.
— Tu pats nesaproti, par ko runā.
Toms izvilka no kabatas telefonu.
— Ļoti labi saprotu. Mamma pazaudēja darbu pēc tam, kad tu piezvanīji savam draugam. Un mūsu saimniekam tu samaksāji aptuveni pusotru tūkstoti eiro kukuli, lai viņš mūs trīs dienu laikā izliktu no dzīvokļa.
Ilze strauji pagriezās pret Jāni. Viņas seja kļuva bāla.
— Ko tu izdarīji?!
Jānis sakoda zobus.
— Tās ir pieaugušo lietas!
— Ne tad, ja tu mēģini manu māti izmest uz ielas tikai tāpēc, lai mani šantažētu! — Toms atcirta.
Klusums sporta zālē kļuva smags un nepanesams. Vecāki un skolotāji raudzījās uz Jāni ar atklātu riebumu, treneris sakrustoja rokas uz krūtīm. Jānis pastiepa roku, it kā gribētu satvert dēlu aiz pleca, bet Toms atkāpās, acīs parādoties pretīgumam.
— Neaiztiec mani.
— Tom…
— Mamma man nekad neliedza tevi mīlēt, — Toms viņu pārtrauca. — Viņa ne reizi nav teikusi par tevi neko sliktu. Pat tad, kad mēs zaudējām dzīvokli, viņa man piedāvāja iet atpakaļ pie tevis, lai man būtu vieglāk. Zini, kurš no manis prasīja ienīst otru vecāku? Tu.
Viņš vēlreiz pameta skatienu uz pulksteni.
— Tas nieks maksā vairāk, nekā mamma nopelna vairākos mēnešos. Bet viņa cēlās kopā ar mani katru rītu, kad man agri bija treniņi. Viņa naktīs negulēja, kamēr es nebiju pārnācis mājās. Viņa slepus pārdeva savas rotaslietas, lai samaksātu par manām braukšanas biļetēm. Tu šodien atnāci tikai tāpēc, ka es uzvarēju.
Jānis centās ievilkt elpu, bet balss viņam nodevīgi aizlūza.
— Es esmu tavs tēvs. Es vienmēr gribēju, lai tev būtu laba dzīve…
— Laba dzīve nav liela māja, kurā visu laiku jābaidās, ka tevi izmetīs kā lieku mantu, — Toms sacīja un pacēla savu kausu augstu virs galvas. — Šo tu ar savu naudu nopirkt nevarēji.
Tad viņš pagriezās pret tribīnēm.
— Mammu!
Anna nokāpa pa pakāpieniem lejup, un Toms visu skatītāju priekšā cieši viņu apskāva. Viņš turēja viņu tā, it kā šajā apskāvienā būtu viss, ko Jānis nekad nebija pratis iedot.
Jānis palika stāvam dažus metrus tālāk ar smieklīgi grezno kārbiņu trīcošās rokās. Pirmo reizi viņš patiesi saprata, ka nav zaudējis cīņā pret Annas it kā nabadzīgo dzīvi. Viņš bija zaudējis pret godīgu, klātesošu mīlestību — tieši to, ko pats tik ilgi bija mīdījis kājām.
Neizdvešot ne vārda, viņš pagriezās un izgāja no zāles. Ilze steidzās viņam pakaļ. Autostāvvietā viņa nostājās viņam ceļā.
— Tu tiešām samaksāji kukuli, lai tava sieva un bērns paliktu bez jumta virs galvas?
— Es tikai gribēju, lai puika nāk pie prāta! — Jānis izgrūda.
— Tas nav nekāds prāts! Tā ir atriebība, jo viņš neizvēlējās tevi!
— Nejaucies tajā!
Ilze asi atrāva automašīnas durvis vaļā.