Tādēļ katrs potenciālais izīrētājs, tiklīdz izdzirdēja, ka viņai nav svaiga ienākumu apliecinājuma, pieklājīgi vai pavisam auksti atteica.
Toms tieši palīdzēja viņai aizlīmēt kartona kastes, kad uz galda novibrēja Annas telefons. Ekrānā parādījās ziņa no izīrētāja. Vīrietis to bija steigā izdzēsis, tomēr paziņojuma priekšskatījums bloķētajā ekrānā vēl bija palicis redzams:
“Anna, lūdzu, piedodiet. Sirdsapziņa mani grauž. Jūsu vīrs man samaksāja 1500 eiro, lai es jūs izliktu no dzīvokļa vēl pirms mēneša beigām. Viņš pieprasīja, lai es pasaku, ka dzīvoklis steidzami jāpārdod. Es tūlīt pārskaitīšu jums atpakaļ visu drošības naudu.”
Anna pārlasīja šos vārdus trīs reizes. Pēdējās šaubas izkūpēja kā dūmi.
Jānis viņu nebija vienkārši nodevis. Viņš bija apzināti izmantojis naudu un ietekmi, lai atņemtu sava paša dēla mātei darbu, jumtu virs galvas un jebkādu drošības sajūtu.
Toms nekavējoties uztaisīja ekrānuzņēmumu.
— Saglabā to ļoti rūpīgi.
— Kāpēc? — Anna pacēla acis.
— Tāpēc, ka kādu dienu viņš noteikti apgalvos, ka par neko tādu nav pat dzirdējis.
Anna aizklāja seju ar plaukstām. Pirmo reizi kopš aiziešanas no mājām viņu pārņēma īstas, kailas bailes.
— Varbūt tev tomēr vajadzētu uz laiku atgriezties pie tēva… līdz es visu sakārtošu.
Toms stingri papurināja galvu.
— Tieši to viņš arī mēģina panākt.
Viņš izvilka savu telefonu no kabatas.
— Es jau atradu vietu, kur mēs varam palikt.
Viņa labākā drauga vecākiem pilsētas nomalē piederēja neliela mājiņa, kuru viņi gandrīz neizmantoja — tikai retu reizi aizbrauca turp brīvdienās. Tajā bija elektrība, ūdens, divas istabas un neliels dārzs. Par pirmajiem mēnešiem viņi negribēja prasīt ne centa.
Anna nespēja valdīt asaras. Toms pienāca klāt un cieši viņu apskāva.
— Viņš var mums atņemt ērtības, mammu. Bet viņš nekad nepiespiedīs mūs rāpot atpakaļ pie viņa un lūgties.
Pirmajā rītausmas gaismā viņi sāka nest kastes ārā. Ne Anna, ne Toms toreiz vēl nenojauta, ka šī pieticīgā mājiņa kļūs par vietu, kur viņu dzīve pagriezīsies pavisam citā virzienā.
3. daļa
Māja nekādā ziņā nelīdzinājās tai ērtajai dzīvei, pie kuras viņi reiz bija pieraduši. Tā atradās klusā apkaimē pilsētas malā, aiz grantēta ceļa, kur pēcpusdienās starp sētām atbalsojās ielu tirgotāju balsis un sargsuņu riešana. Vecās mēbeles klāja putekļu kārta, virtuvē no krāna pilēja ūdens, bet gāzes katlam steidzami vajadzēja meistara roku.
Un tomēr, kad pirmajā rītā Anna atvēra logus un istabās ieplūda silta saules gaisma, viņa sajuta kaut ko tādu, ko nebija izjutusi gadiem: dziļu, klusu mieru.
Neviens vairs neskaitīja viņas izdevumus. Neviens nesekoja katram viņas solim. Neviens nepārmeta, ka viņa dzīvojot uz cita rēķina.
Toms pārmaiņas uztvēra gandrīz kā piedzīvojumu. Viņš ravēja dārzu, skatījās internetā pamācības, kā salabot cauruli, un no kaimiņiem aizņēmās instrumentus.
— Tev tas viss nav jādara vienam, — Anna bažīgi sacīja.
— Kādam taču tas ir jāizdara.
— Tev ir tikai sešpadsmit.
— Tieši tā. Pietiekami daudz, lai uzņemtos atbildību.
Anna pasmaidīja, taču dziļi sevī viņu grauza nemiers. Dienu pēc dienas viņa sūtīja pieteikumus dažādām darbavietām, bet atbildēs visbiežāk saņēma atteikumus. Dažkārt tika piedāvāts darbs ar tādu grafiku, ko nebija iespējams savienot ar garajiem pārbraucieniem. Ietaupījumi kusa arvien straujāk. Viņa centās to neizrādīt, tomēr dēls labi pamanīja, cik rūpīgi viņa sadala katru banknoti pārtikai, sabiedriskā transporta biļetēm un rēķiniem par elektrību.
Kādā pēcpusdienā Toms atgriezās mājās gandrīz divas stundas vēlāk nekā parasti.
— Kur tu biji? — Anna jautāja, tiklīdz viņš ienāca pa durvīm.
— Ar draugiem strādājām pie skolas projekta.
Viņa gribēja viņam ticēt. Taču šis aizbildinājums atkārtojās vairākas dienas pēc kārtas. Līdz piektdienā puisis pārnāca ar maisiņu svaigu smalkmaizīšu un baltu aploksni rokās. Viņš nolika to mātei priekšā uz galda.
— Pirms tu sāc dusmoties, lūdzu, uzklausi mani.
Anna atvēra aploksni. Iekšā bija nauda.
— No kurienes tev tas?
— Es pēcpusdienās piepalīdzu Rodrigo vecāku kancelejas preču veikalā.
Annas acis iepletās.
— Tu strādā?!
— Tikai dažas stundas. Drukāju dokumentus, izkrāmēju preces, palīdzu pie datoriem un reizēm pastrādāju pie kases. Tur nav nekā bīstama.
— Tom, tavs vienīgais pienākums ir mācības!
— Es jau turpinu mācīties.
— Es esmu tava māte. Man ir jārūpējas par tevi, nevis otrādi.
Zēns uz brīdi apklusa.
— Tu par mani rūpējies visus šos gadus. Ļauj man tagad kaut mazu daļu no tā atdot tev.
Šie vārdi salauza Annas ārējo mieru. Ne jau tāpēc, ka viņa vēlētos, lai viņas nepilngadīgais dēls strādātu. Viņu satrieca nežēlīgais pretstats: pieaudzis vīrietis bija izmantojis savu naudu, lai sagrautu viņas dzīvi, bet sešpadsmitgadīgs puika savu niecīgo algu gribēja likt lietā, lai palīdzētu to uzbūvēt no jauna.
Viņa pabīdīja aploksni atpakaļ.
— Paturi.
— Mammu…
— Tu vari turpināt palīdzēt, ja vien tas nekaitē tavām atzīmēm. Bet šī nauda pieder tev.
Toms atkal pastūma aploksni viņas virzienā.
— Tad dalām uz pusēm.
Anna iesmējās caur asarām.
— Tu esi neglābjami spītīgs.
— Laikam esmu to mantojis no jums abiem.
Pirmo reizi pēc daudzām nedēļām viņi abi smējās kopā.
Pamazām dzīve sāka mainīties. Neliela aģentūra, kas digitalizēja un sakārtoja dokumentus advokātu birojiem, pieņēma Annu darbā attālināti. Viņa nepelnīja ne tuvu tik daudz, cik Jānis savulaik ienesa mājās, tomēr ar to pietika ikdienai. Drīz vien parādījās arī viņas pašas klienti. Anna atklāja, ka prot ne tikai kārtot lietas, bet darīt to patiešām profesionāli: strukturēt lietu mapes, pārlasīt un labot līgumus, veidot datubāzes, atrisināt administratīvus sarežģījumus. Viņa bija spējīgāka, nekā bijušais vīrs jebkad bija ļāvis viņai noticēt.
Katrs pārskaitījums viņas pašas kontā piepildīja Annu ar grūti aprakstāmu lepnumu. Ne jau summas dēļ. Svarīgs bija tas, ko tā nozīmēja — neatkarību.
Kamēr Anna soli pa solim cēla sev jaunu dzīvi, Jāņa dzīvoklī viss attīstījās pavisam citādi, nekā viņš bija iztēlojies. Ilze bija domājusi, ka kopdzīve sastāvēs no dārgiem restorāniem, grezniem ceļojumiem un iepirkšanās bez ierobežojumiem. Tiklīdz viņa ievācās, sākās prasības: vispirms vajadzēja jaunu dizaina dīvānu, pēc tam pilnībā pārveidot ēdamistabu, un drīz vien viņa jau sapņaini runāja par luksusa atpūtu Liepājā.
— Šis dzīvoklis izskatās pārāk vecmodīgs, — viņa īgni noteica. — Mums tam jāpiešķir savs raksturs.
Jānis maksāja par visu, taču gaidītais gandarījums tā arī neatnāca.