kurš, šķita, jau bija gatavs saplūst ar tapetēm pie sienas.
— Starp citu, arī viņam ir savi iekrājumi, — Sandra mierīgi piebilda. — Garāžā, vecā termosā. Pēc katras algas viņš tur ielika pa kādai summai. Varbūt lai padalās ar savu mīļo māsu.
Andris vienā mirklī kļuva bāls.
Inese strauji pagriezās pret brāli un ieurbās viņā ar skatienu.
— Tev ir nauda? Un tu man par to neesi pateicis ne vārda?
Viņa spēra soli viņa virzienā, uzreiz aizmirsusi par saviem it kā sabeigtajiem nerviem un trauslo veselību.
— Tātad no sievas tu gribēji izspiest visu līdz pēdējam, bet savus uzkrājumus nolēmi noslēpt?
— Inese, es to naudu krāju mašīnas remontam! — Andris izmisīgi iesaucās, atkāpdamies durvju pusi. — Motors sāka niķoties. Man tie līdzekļi tiešām ir vajadzīgi steidzami!
— Mašīna pagaidīs! — Inese uzšņāca. — Bet man veselība brūk kopā! Es naktīs nevaru gulēt! Velc ārā savu slēptuvi!
— Es nedošu! Tā ir mana nauda!
Sandra bez steigas apsēdās uz ķeblīša un ar grūti slēpjamu gandarījumu vēroja notiekošo.
Vēl pirms dažām minūtēm brālis un māsa bija nostājušies vienā frontē un ļoti apņēmīgi dalīja viņas prēmiju. Tagad abi jau plēsās par Andra garāžā paslēptajiem iekrājumiem. Skats bija krietni aizraujošāks par jebkuru seriālu.
— Tātad tava? — Inese iekliedzās spalgā balsī. — Kad jāiztērē sievas nauda, mēs visi esam viena ģimene. Bet, tiklīdz runa ir par taviem līdzekļiem, pēkšņi kaut kāds auto kļūst svarīgāks par manu dzīvību?
Viņa pagrāba no galda savu viedtālruni un nikni iestūma to somā.
— Es te vairs kāju nesperšu! Abi esat skopuļi!
Inese izmetās no virtuves, priekšnamā steigā uzāva apavus un aizcirta ārdurvis ar tādu spēku, ka mēteļi uz pakaramā vēl brīdi redzami šūpojās.
Andris smagi nolaidās uz krēsla pretī sievai un aizsedza seju ar plaukstām.
— Kāpēc tu viņai izstāstīji par maniem iekrājumiem? — viņš neapmierināti nomurmināja.
— Lai tu pats saprastu, kāda ir sajūta, kad kāds cits bez atļaujas nolemj, kur jāiztērē tava nauda, — Sandra atbildēja vēsi un mierīgi.
Pagāja nedēļa.
Rezervāciju atcēla jau tajā pašā vakarā. Savus iekrājumus Andris māsai, protams, neatdeva. Viņš tajos ieķērās kā ar zobiem, atkārtojot, ka motors jāremontē nekavējoties un bez šīs naudas nekādi nevarot iztikt.
Inese apvainojās tik pamatīgi, ka nobloķēja brāli visās saziņas lietotnēs un sociālajos tīklos.
Tagad Andris gandrīz katru vakaru pavadīja garāžā. Auto viņš patiešām laboja, taču vienlaikus izskatījās, ka pieskata arī savu slēptuvi, baidīdamies, ka māsa tomēr varētu ierasties ar pārbaudi.
Kādā vakarā pēc darba Sandra ienāca klusajā virtuvē, izņēma telefonu un atvēra bankas lietotni.
Noguldījuma summa priecēja acis. Uzkrātie procenti lēnām, bet droši audzēja viņas ietaupījumus.
Dzīvoklī valdīja miers.
Neviens vairs nerunāja par luksusa numuriem, masāžām, kūrortiem un steidzamu iekšējo resursu atjaunošanu uz viņas rēķina.