Tagad tā cena pēkšņi bija kļuvusi pavisam cita.
Inese bija mēģinājusi panākt, lai mans priekšnieks turpmāk skatītos uz mani ar aizdomām ikreiz, kad es aizkavējos, palūdzu aiziet stundu agrāk vai vienkārši kaut ko saskaņoju darba laikā.
Un par to es vairs negrasījos maksāt.
Ceturtdien pēcpusdienā Sandra uzaicināja mani uz noslēguma sarunu.
Kad iegāju viņas kabinetā, Andris jau sēdēja pie galda. Sandras priekšā atradās tā pati mape, tikai tagad tā bija kļuvusi biezāka — tajā bija parādījušās jaunas lapas, izdrukas un piezīmes.
— Ilze, pārbaude ir pabeigta, — viņa sāka mierīgā, lietišķā balsī. — Vispirms par darba jautājumiem. Informācija, ko uzņēmuma ietvaros bija iespējams pārbaudīt, nav apstiprinājusies.
Viņa atvēra mapi un paskatījās lapā.
— Nav konstatētas neizskaidrotas prombūtnes darba laikā. Nav atrasti pārkāpumi attiecībā uz kārtību, kādā tiek saskaņota īslaicīga aiziešana no darba vietas. Nav arī vadītāja pretenziju pret jūsu pienākumu izpildi, kas atbilstu telefona sarunā izteiktajam. Tāpat nav datu, ka jūs būtu izmantojusi darba tikšanās kā aizsegu, lai nepildītu savus tiešos pienākumus.
Es klausījos, nekustīgi skatīdamās uz sīku skrāpējumu viņas galda malā.
Katra frāze skanēja reizē nepieciešama un absurda.
Man oficiālā kārtā tika paziņots, ka es darbā patiešām strādāju.
Un tomēr tieši to es biju prasījusi.
Ne līdzjūtību. Ne mierinājumu, ka mani taču visi tāpat pazīst un zina, kāda esmu.
Man vajadzēja faktu.
Faktu, ko var nolikt uz galda, ielikt mapē un vajadzības gadījumā parādīt jebkuram.
Sandra pāršķīra augšējo lapu.
— Tagad par pašu ārējo vēršanos uzņēmumā. Numurs, no kura tika veikts zvans, sakrīt ar numuru sarakstē, ko jūs iesniedzāt. Dažas dienas pirms zvana no šī paša numura jums tika nosūtīta ziņa ar norādi, ka, ja nemainīsiet attieksmi pret darbu, viņa vērsīsies pie jūsu vadītāja. Pēc pārbaudes sākšanas no tā paša numura pienāca vēl viena ziņa — šoreiz ar nodomu vērsties augstāk, ja uzņēmums nepieņems viņai vēlamu lēmumu.
Es pacēlu skatienu.
— Tātad jūs tomēr pārbaudījāt ne tikai mani?
Sandra viegli pacēla uzacis.
— Mēs pārbaudījām apgalvojumus. Katram apgalvojumam ir saturs, avots un apstākļi, kādos tas radies. Bez tā nav iespējama pārbaude, tikai minējumi.
Andris pabīdīja man tuvāk vienu lapu.
— Te ir slēdziens. Jums ir sagatavota kopija.
Es paņēmu papīru un pārlasīju sākumu. Pēc tam uzreiz nolaidu acis līdz pēdējām rindām.
Pamats disciplināru pasākumu piemērošanai nav konstatēts.
Informācija par manu darba pienākumu pārkāpšanu nav guvusi apstiprinājumu.
Es noliku lapu atpakaļ uz galda.
— Un ja viņa piezvanīs vēlreiz?
Šoreiz atbildēja Andris.
— Tad zvans atkal tiks reģistrēts. Ja tajā būs konkrēta informācija par darbu, mēs to izvērtēsim. Taču jums vairs nebūs jāskaidro vadībai savas ģimenes attiecības. Mēs jau pašā sākumā ļāvām šai sarunai aiziet tālāk, nekā vajadzēja.
Viņš ar īkšķi paberzēja briļļu kājiņu un uz brīdi apklusa.
— Man arī jāatzīst sava kļūda. Kad jūsu vīramāte piezvanīja, es jūs izsaucu ar jautājumu, kas notiek. Pareizāk būtu bijis vispirms saprast, vai šai sarunai vispār ir kāds darba saturs.
Es neko neteicu.
Varēju atbildēt, ka viss varēja izvērsties daudz sliktāk.
Viņš varēja noticēt. Varēja sākt mani vērot. Varēja neko neformalizēt, bet klusībā gadiem atcerēties to, ko bija dzirdējis no sveša cilvēka pa telefonu.
Taču tagad tam vairs nebija nozīmes.
— Ir vēl viens jautājums, — sacīja Sandra. — Uzņēmums ir sagatavojis rakstisku atbildi uz ārējo iesniegumu.
Es atkal paskatījos uz viņu.
— Inesei?
— Jā. Atbildē norādīts, ka sniegtā informācija par darbinieces darba pienākumu pārkāpumiem nav apstiprinājusies. Tur ir arī prasība pārtraukt vēršanos uzņēmumā ar nepatiesiem apgalvojumiem, kā arī brīdinājums: ja līdzīga rakstura informācijas izplatīšana turpināsies, jautājums var tikt nodots tiesiskai izvērtēšanai, lai aizsargātu gan uzņēmuma, gan darbinieces intereses.
Es uz brīdi savilku pirkstus kopā.
— Vai tur ir pateikts, ka viņa mani apmeloja?
— Nē, — Sandra atbildēja bez vilcināšanās. — Mēs neesam tiesa un nenosakām pārkāpuma juridisko sastāvu. Mēs fiksējam to, ko varam pamatoti konstatēt: tika saņemta konkrēta informācija, mēs to pārbaudījām, un apstiprinājumu tai neatradām. Papildus mūsu rīcībā ir ziņu secība, kas parāda mēģinājumu izdarīt spiedienu uz darbinieci caur darba devēju.
Man šis formulējums patika.
Tas nebija skaists. Tajā nebija nekā no uzvaras frāzēm, kuras gribas atkārtot spoguļa priekšā vai kādam citēt pa telefonu.
Toties to nevarēja aizstāt ar Ineses vārdiem par to, ka viņa “vienkārši raizējās par dēlu”.
— Vēstule jau ir nosūtīta? — es jautāju.
— Šorīt, — Sandra atbildēja.
Telefons visu šo laiku atradās somā. Es to izņēmu tikai pēc sarunas, kad biju atgriezusies pie sava galda.
No Ineses bija jauna ziņa.
Šoreiz tajā nebija ne ģimenes vērtību, ne pārspriedumu par sievas pienākumiem.
“Tu kāpēc no mana zvana uztaisīji dienesta lietu? Es gribēju cilvēcīgi paskaidrot tavam priekšniekam situāciju, bet jūs tur jau vēstules sūtāt.”
Es izlasīju ziņu vienreiz.
Tad vēlreiz.
Ne tāpēc, ka nesapratu. Es gribēju pārliecināties, ka atbildēšu tieši uz uzrakstīto, nevis uz visiem tiem divpadsmit gadiem, kuros līdzīgas sarunas bija krājušās cita uz citas.
Es uzrakstīju:
“Es neko neorganizēju pret jums. Es palūdzu oficiāli pārbaudīt to, ko jūs paziņojāt par manu darbu. To pārbaudīja.”
Pēc minūtes ekrānā parādījās trīs punkti. Tad pazuda. Pēc brīža atkal iedegās.
Jaunā ziņa atnāca gandrīz uzreiz.
“Es tik un tā uzskatu, ka man bija taisnība. Normāla sieva nedzīvo tikai darbam.”
Es jau grasījos nolikt telefonu malā, taču pēkšņi sapratu, ka šī saruna ir jānoslēdz tieši tur, kur tai patiesībā vajadzēja beigties jau sen.
Es atbildēju:
“To, kādu sievu jūs uzskatāt par normālu, varat apspriest ar jebkuru citu. Manam darba devējam vairs nezvaniet.”
Pēc tam es saglabāju saraksti arhīvā un aizvēru čatu.
Pagāja dažas minūtes, un Andris atsūtīja man dokumentu saskaņošanai par jaunu projektu. E-pastā bija četras rindas par termiņiem, pielikumā — divas tabulas, un ne vārda par manu ģimeni.
Es atvēru pirmo tabulu.
Pirmo reizi šajā nedēļā darba diena atkal sastāvēja tikai no darba.