“Turklāt man bija jānoskaidro, cik tālu tu esi gatavs aiziet, ja runa ir par uzņēmuma naudu. Tāpēc pirms diviem mēnešiem es klusi ierosināju iekšējo pārbaudi.”
Andris nolaida skatienu.
Vienā mirklī viss salikās kopā.
Kāpēc Ilze bija prasījusi konkrētus bankas kontu izrakstus. Kāpēc iekšējās kontroles nodaļa pēkšņi bija pārkārtojusi savas procedūras. Kāpēc pēdējā laikā saskaņojumi vairs nenotika tik ātri kā agrāk.
Viņa nekad nebija bijusi lētticīga.
Viņa bija vāktījusi pierādījumus.
“Ilze, paskaties uz mani,” viņš ierunājās. “Es esmu kļūdījies. Bet mēs vēl varam visu labot.”
“Nē.”
“Es esmu tavs vīrs.”
“Tu biji mans vīrs arī tad, kad pacēli pret mani roku.”
Šie vārdi noskanēja kā smagas durvis, kas aizcērtas uz visiem laikiem.
Ilze parakstīja dokumentus par viņa atlaišanu.
Jau tajā pašā dienā Andris tika atbrīvots no amata nopietna pārkāpuma dēļ. Uzņēmums vērsās tiesībsargājošajās iestādēs ar iesniegumu par uzticības ļaunprātīgu izmantošanu, līdzekļu piesavināšanos un uzņēmuma naudas nelikumīgu tērēšanu.
Tikmēr arī Daiga un Sandra sāka aptvert, ka viņu ierastā dzīve ir sabrukusi.
Pēc tam, kad viņām nācās pamest māju, abas nakti pavadīja diennakts kafejnīcā. Sandra zvanīja savam līgavainim Robertam, pārliecināta, ka viņš tūlīt atbrauks viņām pakaļ.
“Tev jāatbrauc,” viņa šņukstēja klausulē. “Ilze mūs izmeta ārā, it kā mēs būtu kaut kādas noziedznieces.”
Roberts dažas sekundes klusēja.
“Es redzēju video.”
“Tu nezini visu stāstu.”
“Es redzēju, kā tavs brālis viņai iesita. Es dzirdēju, kā tava māte viņu pazemoja. Un es dzirdēju arī tevi sakām, ka strādājoša sieviete nav neko vērta, ja viņa nekalpo vīra ģimenei.”
Sandra iekrampējās telefonā.
“Mēs bijām dusmīgas.”
“Mana ģimene arī to redzēja. Kāzas tiek atceltas.”
“Ko?”
“Es negrasos veidot dzīvi ar cilvēku, kuram šķiet normāli pazemot citus.”
Roberts pārtrauca sarunu.
Sandra ilgi blenza ekrānā, līdz Daiga pajautāja, kas noticis.
“Viņš mani pameta.”
Daiga ar plaukstu iesita pa galdu.
“Viss tās sievietes dēļ!”
Taču viņu nepatikšanas tikai sākās.
Kredītkartes, kuras Andris bija viņām iedevis, ar tiesas lēmumu tika bloķētas. Konts, no kura bija maksāts par nomas automašīnām, procedūrām un dārgiem pirkumiem, izmeklēšanas ietvaros tika iesaldēts.
Tā kā viņām nepietika naudas pat viesnīcai, mātei un meitai nācās doties uz Madonas pusi, uz nomaļu ciemu, kur Daigai vēl piederēja veca māja. To viņa savulaik bija mantojusi no saviem vecākiem.
Vairāk nekā divdesmit gadus tur neviens nebija dzīvojis.
Sienās bija ievilcies mitrums. Daļa jumta bija pārklāta tikai ar vecām skārda loksnēm. Pagalms bija aizaudzis līdz nepazīšanai. Ūdens bija jāņem no tvertnes, kas piepildāma ar rokas sūkni, bet internets pazuda ik pēc dažām minūtēm.
Sandra iegāja mājā un sāka raudāt.
“Es šeit nedzīvošu.”
Daiga smagi apsēdās uz veca koka krēsla.
“Mums nav citas vietas.”
Pēc divām dienām ieradās Andris. Viņam līdzi bija tikai mugursoma.
Prokuratūra bija viņu izsaukusi atkārtoti. Pa šo laiku bija iesaldēti arī viņa personīgie konti. Pat naudu autobusa biļetei viņam nācās aizņemties.
Daiga viņu pat neapskāva.
“Paskaties, kur mēs esam nonākuši tavas vainas dēļ.”
Andris neticīgi iepleta acis.
“Manas vainas dēļ?”
“Ja tu būtu labāk izturējies pret Ilzi, mēs joprojām dzīvotu tajā mājā.”
No blakusistabas iznāca Sandra.
“Un es joprojām būtu saderināta.”
Andris vairs neizturēja.
“Jūs abas visu laiku no manis kaut ko prasījāt! Braucienus, somas, mašīnas, naudu! Katru reizi, kad teicu, ka nevaru to atļauties, mamma man skandināja, ka veiksmīgam vīrietim ir jāuztur sava ģimene. Un tu, Sandra, katru reizi lūdzies, lai es vēl tikai vienu reizi kaut kur dabūju naudu!”
“Zagt izlēmi tu,” viņa asi atcirta.
“Un tērēt nozagto izlēmāt jūs!”
Vairākas nedēļas viņu strīdi piepildīja veco māju. Neviens negribēja atzīt savu daļu vainas. Katrs meklēja attaisnojumu sev un apsūdzēja pārējos.
Ilze tikmēr vairs nedzīvoja bailēs.
Viņa iesniedza laulības šķiršanas pieteikumu un nodeva visus pierādījumus, kurus gadiem bija rūpīgi glabājusi: ārstu slēdzienus, ziņas, audioierakstus, bankas pārskaitījumu datus un fotogrāfijas.
Laulības šķiršanas tiesas sēdē Andris pieprasīja pusi mājas un daļu no Ilzes ieguldījumiem.
“Mēs bijām precējušies,” viņš paziņoja tiesnesim. “Man pienākas daļa no tā, ko esam izveidojuši kopā.”
Tad Juris nolika uz galda laulības līgumu.
Mantiskās attiecības bija šķirtas.
Māja bija iegādāta vēl pirms laulības. Arī Ilzes uzņēmuma daļas dokumentos nepārprotami bija norādītas kā viņas personīgais īpašums.
Turklāt atklājās, ka Andris bez Ilzes piekrišanas bija uzņēmies vairākus parādus, lai apmaksātu savas mātes un māsas tēriņus.
Andris nobālēja.
Kaut kur atmiņas nostūrī viņš miglaini atcerējās, kā pirms kāzām bija parakstījis šos papīrus. Toreiz viņš par tiem bija pasmējies un teicis, ka laulības līgums esot “tikai formalitāte, lai Ilze justos drošāk”.
Tagad tieši šī formalitāte viņam liedza jebkādu piekļuvi viņas mantai.
Tiesnesis šķīra laulību un apstiprināja, ka Ilzei vienīgajai pieder viņas īpašumi un ieguldījumi. Savukārt prasības, kas bija saistītas ar parādiem un piesavinātajiem līdzekļiem, tika nodotas izskatīšanai atsevišķos procesos.
Kad Ilze izgāja no tiesas ēkas, Andris mēģināja viņu panākt.
“Ilze.”
Viņa turpināja iet.
“Es gribu tev pateikt vēl tikai vienu lietu.”
Ilze apstājās, bet neatskatījās.
“Es tevi patiešām mīlēju,” viņš sacīja.
Viņa lēni ievilka elpu.
“Es arī tevi mīlēju. Un tieši tur bija mana lielākā kļūda. Pārāk ilgi es ticēju, ka mīlēt nozīmē paciest visu.”
Tad viņa aizgāja.
Pēc vairākiem mēnešiem Andra krimināllieta par vairākiem mantiskiem noziegumiem, kas bija saistīti ar uzņēmumu, nonāca līdz tiesas spriedumam.