Policisti viņu acumirklī piespieda pie sienas un aizslēdza roku dzelžos.
Sandra iekliedzās tā, it kā arestētu nevainīgu cilvēku.
“Jūs nedrīkstat viņu tā vienkārši aizvest! Šī ir viņa māja!”
Ilze pirmo reizi tajā vakarā paskatījās uz viņu ar gandrīz nemanāmu, vēsu smaidu.
“Nē, Sandra. Tā nekad nav bijusi viņa māja.”
Juris no mapes izņēma vēl vienu dokumentu un nolika to uz galda.
Īpašuma tiesību apliecinošie papīri bija noformēti uz Ilzes vārda.
Māja viņai piederēja jau trīs gadus pirms attiecību sākuma ar Andri. Viņa to bija iegādājusies par līdzekļiem, ko bija nopelnījusi kopīgā ieguldījumā ar savu tēvu.
Daiga izrāva advokātam dokumentus no rokām.
“Tas viss ir viltojums! Mans dēls taču par visu šeit maksā!”
“Jūsu dēls nemaksā pat nekustamā īpašuma nodokli,” mierīgi atbildēja Juris. “Un no šī brīža īpašniece atsauc jums piešķirto atļauju uzturēties šajā mājā.”
Sandra sastinga.
“Tu mūs izmet ārā?”
“Jums ir piecpadsmit minūtes, lai paņemtu apģērbu un personīgās lietas, kuru piederību varat pierādīt.”
Dzīvojamā kompleksa apsargi pavadīja Sandru un Daigu uz otro stāvu.
Tajā pašā mirklī uz galda atstātais Andra telefons sāka nepārtraukti vibrēt.
Zvans pēc zvana.
No valdes.
No juridiskās nodaļas.
No neatkarīga finanšu auditora.
Un vēl viens numurs, kuru Andris pazina pārāk labi.
Pats uzņēmuma ģenerāldirektors.
Ilze uzmeta skatienu ekrānam, taču telefonu neaiztika.
Juris pienāca viņai tuvāk un klusināti sacīja:
“Revidenti ir atraduši pārskaitījumus. Rīt viņu izsauks uz nopratināšanu.”
Ilze tikai pamāja.
“Es to paredzēju.”
“Ir vēl kas,” Juris piebilda. “Akciju iegādes darījums šopēcpusdien tika pilnībā pabeigts.”
Viņa klusēdama paskatījās uz advokātu.
“Cik procentu?”
“Piecdesmit trīs.”
Tikai tad Ilzes sejā pirmo reizi tajā vakarā parādījās īsts smaids.
Andris par to vēl neko nezināja.
Viņu tikko bija aizturējuši par uzbrukumu sievietei, kura kopš šīs pēcpusdienas kontrolēja uzņēmumu, kurā viņš gadiem bija juties neaizskarams.
Un pat tas nebija pats smagākais, ko viņam nāksies uzzināt nākamajā rītā.
Sešos no rīta Andris iznāca no prokuratūras ēkas.
Krekls bija saburzīts, seja pelēka, žoklis saspringts kā akmens.
Pret viņu bija izdots aizsardzības rīkojums, kas aizliedza tuvoties Ilzei.
Viņš nebija gulējis ne minūti.
Advokāts viņam bija skaidri pateicis: ierakstā redzamais sitiens, agrākie ārstu atzinumi un mēģinājums uzbrukt Ilzei ar krēslu padarīja jebkuru aizstāvību ārkārtīgi sarežģītu.
Turklāt izmeklētāji bija saņēmuši informāciju arī par iespējamiem finanšu pārkāpumiem viņa darbavietā.
Tomēr Andra galvā griezās tikai viena doma.
Viņam par katru cenu bija jāsaglabā amats.
Kamēr viņš palika finanšu direktora krēslā, viņš varēja nolīgt labākus juristus, palīdzēt mātei un māsai un, iespējams, atrast kādu veidu, kā vienoties ar Ilzi.
Viņš iesēdās taksometrā un lika braukt uz Cēsīm.
Kad Andris iegāja uzņēmuma ēkā, neviens viņu nesveicināja.
Cilvēki, kuri agrāk piecēlās kājās, tiklīdz viņš parādījās gaitenī, tagad novērsa skatienu.
Divas asistentes pie reģistratūras kaut ko čukstus apsprieda.
Pie ieejas viņam izsniedza tikai pagaidu piekļuves karti, jo atļauja doties uz vadības stāvu jau bija bloķēta.
“Jūs gaida apspriežu telpā,” īsi paziņoja administratore.
Ar smagumu pakrūtē Andris atvēra sēžu zāles durvis.
Pie galda jau sēdēja ģenerāldirektors, divi uzņēmuma juristi un iekšējās revīzijas vadītājs.
“Andri,” iesāka ģenerāldirektors, “vakar vakarā mūsu rīcībā nonāca pierādījumi par jūsu izdarītu fizisku uzbrukumu. Taču tas nav vienīgais iemesls, kādēļ mēs šorīt esam šeit.”
Viens no revidentiem ieslēdza projektoru, un uz sienas parādījās vairāki bankas pārskaitījumi.
Maksājumi estētiskās medicīnas klīnikai.
Ceļojumu biļetes.
Dizaineru somas.
Ikmēneša maksājums par Sandras automašīnu.
Viss bija apmaksāts no uzņēmuma operatīvajiem kontiem un iegrāmatots kā reprezentācijas izdevumi.
Andrim šķita, ka telpā pēkšņi pazudis gaiss.
“Es to varu paskaidrot.”
“Tad paskaidrojiet arī viltotos rēķinus,” auksti sacīja viens no uzņēmuma juristiem. “Un digitalizētos parakstus, kas izmantoti bez pilnvarojuma.”
Andris sastindzis raudzījās projekcijā.
Tikai tagad viņš saprata, ka atkāpšanās ceļa vairs nav.
Dokumenti, kurus Ilze bija iemetusi katlā, bija tikai kopijas.
Digitālie oriģināli jau vairākas nedēļas atradās revīzijas serveros.
“Es… es grasījos visu atmaksāt.”
“Astoņpadsmit mēnešu laikā jūs esat novirzījis vairāk nekā divsimt tūkstošus eiro uzņēmuma līdzekļu.”
Andris pielēca kājās.
“Mana ģimene bija atkarīga no manis!”
Ģenerāldirektors paskatījās uz viņu ar neslēptu nicinājumu.
“Tas uzņēmuma naudu nepadara par jūsu privāto maku.”
Andris noslīga ceļos pie galda malas.
“Lūdzu. Neatlaidiet mani. Dodiet man laiku. Es parakstīšu visu, ko vajag. Pārdošu visu, kas man ir.”
Neviens neatbildēja.
Tad durvis atvērās.
Telpā atbalsojās augstpapēžu kurpju klusi, stingri soļi.
Andris pagrieza galvu.
Ienāca Ilze.
Viņai mugurā bija ziloņkaula krāsas bikškostīms, mati cieši savākti atpakaļ, rokā — dokumentu mape.
Zilumu uz vaiga viņa nebija mēģinājusi noslēpt ar kosmētiku.
Ilze apsēdās galda galā.
Andris vairākas reizes samirkšķināja acis, it kā nespētu noticēt tam, ko redz.
“Ko tu šeit dari?”
Ģenerāldirektors piecēlās.
“Ilze Ozoliņa pārstāv jauno vairākuma dalībnieku grupu.”
No Andra izlauzās nervozs smiekls.
“Tas nav iespējams.”
Ilze atvēra savu mapi.
“Pēdējo trīs gadu laikā, izmantojot investīciju sabiedrību, es pakāpeniski iegādājos daļas no vairākiem mazākuma akcionāriem. Vakar darījums tika noslēgts, un tagad mūsu pusē ir piecdesmit trīs procenti.”
Andris skatījās uz viņu tā, it kā redzētu svešu cilvēku.
“Kāpēc tu man neko neteici?”
“Tāpēc, ka tu nekad neinteresējies par manu darbu. Tavās acīs es biju tikai sieviete, kurai vakarā jāpārnāk mājās un jāpagatavo tev vakariņas.”
Klusums telpā kļuva gandrīz neizturams.
Ilze pēc īsa brīža turpināja.