— Nopirkāt māju? Lieliski! Mēs ar visu ģimeni jau izlēmām, ka vasaru pavadīsim pie jums, — paziņoja Sandra un, acīmredzami apmierināta, nolika plaukstas uz virtuves galda.
Ilze lēnām aizvēra ledusskapja durvis. Vispirms viņa paskatījās uz vīramāti, pēc tam uz viņas meitu Inesi, kura jau bija paspējusi izstaigāt istabas kopā ar abiem bērniem. Ineses vīrs Edgars bija palicis pagalmā un ar lietišķu skatienu pētīja laukumiņu pie šķūņa, it kā jau piemeklētu vietu savai darbnīcai.
Andris sēdēja pretī mātei un klusēja. Pēc tā, kā viņš vairākas reizes pārvilka pirkstus gar krūzes malu, Ilze saprata: vīrs drudžaini meklē vārdus, kas nevienu neaizskartu.
Tādus vārdus viņš meklēja vienmēr. Parasti šie meklējumi beidzās ar to, ka Andris piekrita svešiem nosacījumiem, bet sekas pēc tam nācās risināt Ilzei.
Aiz atvērtā loga čirkstēja sienāži. Augusta saule pagalmu bija paspējusi sasildīt, lai gan pulkstenis tikko bija pāri desmitiem no rīta. Uz svaigi nokrāsotās fasādes īpaši koši izcēlās baltās logu apmales, pie lieveņa stāvēja maisi ar zemi, bet gar taciņu bija salikti dēļi nākamajām dobēm.
Māju viņi ar Andri bija nopirkuši vasaras sākumā. Tā nebija liela — vienstāva ēka ar divām guļamistabām, virtuvi, kas apvienota ar viesistabu, un zemes gabalu, kuru iepriekšējie īpašnieki vairākus gadus gandrīz nebija kopuši. Pirkums bija garu taupības mēnešu rezultāts: atteikšanās no liekiem braucieniem, rūpīgi krāti līdzekļi un desmitiem apskatītu īpašumu.
Ilze ar Andri iepazinās pirms sešiem gadiem kopīga drauga dzimšanas dienā. Pēc dažiem mēnešiem abi saprata, ka braukāt vienam pie otra cauri visai pilsētai vairs nav nekādas jēgas, un sāka īrēt dzīvokli kopā. Gadu vēlāk viņi apprecējās.
Par savu māju abi sāka runāt gandrīz uzreiz pēc kāzām. Viņi nesapņoja ne par augstu žogu, ne trīs stāviem, ne milzīgu dārzu. Vajadzēja vienkāršu vietu, kur pēc darba varētu atbraukt, atvērt logus, rosīties pa pagalmu un nedzirdēt aiz sienas kaimiņu televizoru.
Vairākus gadus viņi atlika naudu, sekoja sludinājumiem un pētīja apkārtējos rajonus. Kad beidzot radās iespēja iemaksāt pirmo iemaksu, viņi izvēlējās māju ciematā, no kura līdz pilsētai varēja tikt bez stundām ilgas sēdēšanas sastrēgumos.
Īpašumu noformēja uz abiem, arī kredīts tika paņemts kopīgi. Katra dēļu paka, katra krāsas bundža un katrs skrūvju iepakojums tika ierakstīts viņu kopīgajā izdevumu sarakstā. Viņi labi apzinājās, cik daudz vēl būs jāatmaksā bankai un cik līdzekļu prasīs zemes gabala uzturēšana.
Tiklīdz atslēgas nonāca viņu rokās, sākās darbs.
Fasāde bija zaudējusi krāsu, tāpēc Andris notīrīja veco pārklājumu, bet Ilze krāsoja sienu apakšējo daļu. Vakaros abiem rokas trīcēja no noguruma, tomēr nākamajā rītā viņi atkal ņēma otas un devās ārā.
Virtuves iekārtu atveda izjauktā veidā. Andris ilgi salīdzināja detaļas ar instrukciju, Ilze šķiroja stiprinājumus un uz lapas atzīmēja jau saliktos moduļus. Divas reizes nācās izjaukt skapīti, jo vadotnes bija pieskrūvētas nepareizajā pusē. Viņi strīdējās, smējās par savu pārlieku lielo pašpārliecinātību un tikai ap pusnakti tomēr tika galā.
Ar pagalmu nebija vieglāk. Vecā zāle tika novākta, sausie zari izvesti, taciņa līdz šķūnim attīrīta. Ilze rudenī gribēja sagatavot vietu ogulājiem, savukārt Andris plānoja pie mājas uzbūvēt nojumi.
Viņi strādāja pēc darba un gandrīz katrās brīvdienās. Reizēm abi aizmiga tūlīt pēc vakariņām, pat nepaspējuši pārrunāt nākamās dienas darbus. Tomēr šis nogurums nekaitināja. Katrs pabeigtais sienas posms, katrs saliktais plaukts un katra notīrītā taciņa atgādināja: tas viss tiek darīts viņiem pašiem.
Par pirkumu viņi nolēma pastāstīt tikai tuvākajiem radiniekiem.
Ilze vairākas dienas nepublicēja nevienu fotogrāfiju, jo māja viņai vēl šķita pārāk nepabeigta. Uz lieveņa mētājās instrumenti, viesistabā stāvēja kastes, bet daļa zemes gabala joprojām bija aizaugusi.
Andris iesmējās, kad sieva kārtējo reizi atteicās fotografēt virtuvi.
— Mēs vēl veselu gadu kaut ko labosim un pabeigsim. Tā jau var noslēpties līdz nākamajai vasarai.
Piektdienas vakarā Ilze tomēr uzņēma dažus attēlus: fasādi, ābeles, virtuvi un Andri ar skrūvgriezi rokās pie līdz galam nesaliktā soliņa. Fotogrāfijas viņa nosūtīja ģimenes čatā un pierakstīja, ka viņi beidzot pārcēlušies uz savu māju ārpus pilsētas.
Atbildes sāka birt uzreiz.
Sākumā visi apsveica. Andra otrās pakāpes tante novēlēja viņiem mierīgu dzīvi. Inese palūdza parādīt bērnu istabas. Sandra uzrakstīja, ka viņa jau sen dēlam esot teikusi — svaigs gaiss ārpus pilsētas nāk tikai par labu.
Pēc pusstundas sarunas noskaņa mainījās.
Inese pajautāja, vai netālu esot ezers. Edgars interesējās, vai pagalmā varētu uzstādīt lielu mangalu. Vīramāte sāka spriest, ka bērniem brīvlaiku daudz veselīgāk pavadīt ārpus pilsētas, nevis dzīvoklī.
Ilze lasīja ziņas un arvien vairāk sarauca pieri.
— Viņi jau plāno atpūtu, — viņa sacīja vīram.
Andris ieskatījās telefonā.
— Viņi vienkārši priecājas.
— Inese raksta, ka paņems piepūšamo baseinu un noliks pie ābeles.
— Viņa joko.
— Tad kāpēc tava mamma jautā, kura istaba ir brīva?
Andris ātri pārritināja saraksti.
— Neizdomā lieku. Viņi taču saprot, ka māja ir maza.
Ilze neielaidās strīdā. Radinieki bieži apsprieda idejas, kas tā arī palika tikai ziņu līmenī. Viņa nolēma, ka pēc dienas vai divām interese par viņu jauno pirkumu norims.
Taču jau svētdienas rītā pie vārtiņiem apstājās divas mašīnas.
Tobrīd Ilze ar Andri darbojās virtuvē. Viņa slaucīja jaunās plauktu virsmas, bet Andris skrūvēja rokturus pie skapīšu durtiņām.
Pirmais pagalmā ienāca Edgars. Vienā rokā viņš turēja maisu, otrā — saliekamo krēslu.
— Uzņemiet viesus!
Aiz viņa parādījās Inese ar bērniem. Sandra nāca pēdējā kopā ar savu vīru Jāni.
Iepriekš neviens nebija piezvanījis.
— Jūs uz ilgu laiku? — Ilze pajautāja pēc sasveicināšanās.