— vai drīkstu pajautāt konkrētāk? Tā pirmā iemaksa — cik liela tā īsti bija?
Jautājums viņu uz mirkli izsita no sliedēm, taču Inese ātri savācās.
— Nu kā — cik? Normāla summa. Es taču devu naudu.
— Cik tieši jūs iedevāt?
— Anna, te nav runa par cipariem…
— Tieši par cipariem, — es mierīgi pārtraucu. — Šoreiz viss ir tieši ciparos. Jūs iedevāt trīs tūkstošus eiro. Es ļoti labi atceros, kā šajā pašā istabā pasniedzāt tos Andrim un teicāt: “No manis jaunajai dzīvei, bērni.” Trīs tūkstoši. Bet visa pirmā iemaksa bija apmēram divdesmit tūkstoši. Varbūt atgādināsiet, no kurienes uzradās pārējā nauda?
Virtuvē pēkšņi kļuva tik kluss, ka varēja sadzirdēt ledusskapja dūkoņu. Andris beidzot pacēla skatienu.
— Pārējā summa, — es turpināju, — bija no mana dzīvokļa. Vecmāmiņas dzīvokļa Jelgavā. Tā bija mana īpašuma daļa, ko saņēmu pēc testamenta vēl divus gadus pirms mūsu kāzām. Es to pārdevu un gandrīz visu ieguldīju šajā pirmajā iemaksā. Izņemot jūsu trīs tūkstošus. Man ir pirkuma līgums. Ir bankas konta izraksti. Ir datumi. Viss sakrīt līdz pēdējam.
— Un kas par to? — Ineses seja sametās plankumaina, bet atkāpties viņa negrasījās. — Ieguldīji, nu un? Dzīvoklis ir noformēts uz Andri. Reģistrā stāv viņa uzvārds.
— Jā, uz Andra vārda, — es piekritu. — Tikai tas nenozīmē to, ko jūs gribat iedomāties. Dzīvoklis tika nopirkts laulības laikā. Viss, kas iegādāts laulībā, skaitās kopīga manta un dalās neatkarīgi no tā, uz kura vārda tas ierakstīts. Kaut uz Andra, kaut uz jūsu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt — nauda, ko saņēmu par savu pirmslaulības īpašumu, paliek mana personīgā manta. Tā nekļuva par kopīgo tikai tāpēc, ka es to ieliku mūsu divistabu dzīvoklī. Tātad šī dzīvokļa daļa pieder man. Nevis puse no tās. Visa šī daļa.
Es runāju tik mierīgi, it kā skaidrotu pacientam, kad un cik tablešu jālieto. Bez asarām. Bez kliegšanas. Bez trīcošas balss. Vienkārši saliku faktus pa vietām — tieši tā, kā man tos iepriekš bija palīdzējusi salikt Laura.
— Ja rēķina pavisam aptuveni, — es pabeidzu, — man šajā dzīvoklī pieder ne mazāk kā divas trešdaļas. Varbūt pat vairāk. Tāpēc uz īrētu istabu, Inese, neiešu es. Un arī Sandru man atņemt caur tiesu nebūs tik vienkārši. Mātei, kurai ir stabils darbs, dzīvesvieta un pret kuru bāriņtiesai nav nekādu iebildumu, bērnu vienkārši tāpat tēvam neatdod. Jo īpaši tēvam, kurš pusgadu domā, kā veiklāk izlikt sievu aiz durvīm.
Andris sēdēja bāls kā krīts. Inese virināja muti, bet no tās nenāca ārā neviens sakarīgs vārds.
— Tu… tu biji pie juristiem? — Andris beidzot izdvesa.
— Biju, — es atbildēju. — Un kāpēc lai es nebūtu drīkstējusi? Jūs taču ar mammu visu bijāt izdomājuši jau iepriekš. Es vienkārši arī sagatavojos. Tu pats virtuvē teici: tiklīdz viņa sāks staigāt pie juristiem, viss ies vaļā. — Es paskatījos viņam tieši acīs. — Nu tad ir sācies, Andri.
Viņš saprata. Tajā brīdī viņš tiešām saprata, ka es biju dzirdējusi visu. Katru vārdu. Par trumpjiem. Par manu klusumu. Par nastu. Par to, ka man neesot ne skaistuma, ne tvēriena. Asinis no viņa sejas aizplūda pavisam, un viņš kļuva pelēcīgs kā slimnīcas palags uz nestuvēm. Toties Inese nosarka līdz pat matu saknēm.
— Tā ir noklausīšanās! — viņa spalgi iesaucās. — Tu mūs noklausījies! Tas ir… tas ir zemiski!
— Zemiski ir plānot, kā māti ar bērnu atstāt bez jumta virs galvas, kamēr viņa dežūrā glābj citu cilvēku dzīvības, — es sacīju. Joprojām klusi. — Es tikai ienācu pēc caurlaides, Inese. Biju to aizmirsusi uz skapīša. Un dzirdēju to, ko dzirdēju. Es nestāvēju pie durvīm speciāli. Es vienkārši atnācu mājās jums ļoti neērtā brīdī.
Es piecēlos, paņēmu savu krūzi, aiznesu to līdz izlietnei, izmazgāju un noliku žāvētājā. Parastas, ikdienišķas kustības. Rokas man netrīcēja. Tad pagriezos atpakaļ pret viņiem.
— Šovakar es nepieņemšu nekādus steidzīgus lēmumus. Un skandālu arī netaisīšu — ne Sandras klātbūtnē. Bet vienosimies uzreiz: no šīs dienas viss notiks pēc likuma, nevis pēc jūsu sarunām virtuvē. Gribēsiet šķirties — lūdzu. Tikai mantu dalīsim godīgi: ar vērtējumu, ar manas daļas atzīšanu, ar dokumentiem. Un meita paliks pie manis. Ja tu, Andri, vēl spēsi apdomāties un gribēsi runāt citādi, tad arī tā būs saruna. Bet jau kā līdzīgs ar līdzīgu. Nevis tā, ka jūs abi lemjat manu dzīvi, kamēr es stāvu gaitenī un neko nezinu.
Es izgāju no virtuves. Aiz muguras palika smags, sastindzis klusums. No istabas tajā pašā laikā skanēja jautra multfilmas melodija un Sandras smiekli.
Es iegāju pie viņas un apsēdos uz dīvāna malas. Sandra tūlīt piespiedās man klāt — silta, mīksta, smaržojoša pēc bērnu šampūna “Mazā feja”.
— Mammu, tev šodien nav darbs?
— Šodien man ir brīvdiena, zaķīt.
— Urā! Tad mēs kaut kur iesim?
— Iesim, — es teicu un noglāstīju viņas matus. — Noteikti kaut kur aiziesim.
Es apskāvu meitu un skatījos pa logu. Aiz stikla sabiezēja ziemas krēsla, pretējās mājas logos viens pēc otra iedegās silti gaismas taisnstūri. Droši vien aiz katra no tiem bija sava virtuve, savas norunas, savs klusums vai savs kliedziens. Es vēl nezināju, kas notiks tālāk. Vai Andris aizies līdzi mātei, vai tomēr paliks. Vai mēs šķirsimies, vai mēģināsim salīmēt to, kas jau bija ieplīsis cauri visam. Es nezināju, vai man pietiks spēka strīdēties, dalīt, pierādīt, iet uz konsultācijām un tiesām. Nezināju, vai kādā brīdī atkal nekļūšu klusa un nenolaidīšu rokas.
Taču vienu es zināju pavisam skaidri. Es vairs nekad nestāvēšu gaitenī un neklausīšos, kā citi izlemj manu likteni. Lai kas notiktu pēc tam — lēmumos būšu es pati. Vismaz es sēdēšu pie galda tajā pašā istabā, nevis palikšu aiz durvīm.
Sandra man kaut ko čivināja ausī par savu plastilīna suni, kuram viņa beidzot esot uztaisījusi garu asti. Es glāstīju viņai galvu un domāju par vecmāmiņu. Par viņas mazo dzīvoklīti Jelgavā, kur vienmēr smaržoja pēc zālēm un pīrāgiem, kur uz palodzes ziedēja ģerānijas un pie sienas karājās tas pats spogulis, kas tagad stāv manā priekšnamā. Vecmāmiņa visu mūžu bija nodzīvojusi klusi, nemanāmi, nekad nepaceļot balsi uz citiem. Un, aizejot no šīs pasaules, viņa man bija atstājusi ne tikai dažus kvadrātmetrus. Viņa man bija atstājusi pamatu zem kājām. Cietu zemi, uz kuras nostāties brīdī, kad citi sāk spriest, kas tu esi un cik esi vērta.
Paldies, omīt, es nodomāju. Tu pat nezināji, cik īstajā laikā tas viss būs.
Aiz loga jau bija pavisam satumsis. Kaut kur virtuvē Andris ar māti klusi sarunājās — vairs ne tik pašpārliecināti kā iepriekš, drīzāk satraukti un apjukuši. Bet es sēdēju uz dīvāna kopā ar savu meitu, dzīvoklī, no kura vismaz divas trešdaļas piederēja man, un pirmo reizi pēc ļoti ilga laika nejutos klusa.
Es jutos mierīga.
Un, izrādās, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas.
Kas būs rīt, es nezināju. Bet rītdienu — lai kāda tā nāktu — es vairs nesagaidīšu gaitenī.