Ilze skatījās uz ekrānu un nespēja līdz galam aptvert redzēto. Tatjana bija iekritusi pati savā izliktajā slazdā. Tikai viena doma nelika mieru: vai tiešām viņa nebija sapratusi, ka kamera fiksē arī viņas pašas darbības?
It kā nolasījis sievas domas, Jānis klusi noteica:
— Viņa nemāk izslēgt ierakstīšanu. Un, godīgi sakot, labi vien ir.
Ilze pacēla skatienu uz viņu. Balsī bija gan apjukums, gan sāpes.
— Bet… kāpēc tu visu šo laiku klusēji?
Jānis pārbrauca ar plaukstu pāri sejai, tad nolaida acis.
— Es vācu pierādījumus. Lai nesanāk kā toreiz ar tabletēm — vārds pret vārdu un nekā konkrēta.
Viņš pārtina ierakstu uz priekšu, jau uz nākamo dienu. Ekrānā atkal parādījās virtuve. Tatjana izvilka no aiz burkām paslēptu mapi, apsēdās pie galda un sāka to šķirstīt. Pēc brīža viņa paņēma telefonu un rūpīgi nofotografēja katru lapu.
Tad viņa kādam piezvanīja. Runāja dzīvi, vicināja roku, kaut ko pierakstīja uz neliela papīra gabaliņa un beigās iebāza to kabatā.
— Pēc šī ieraksta es piezvanīju Artim, — Jānis sacīja. — Sākumā viņš mēģināja izlocīties, tēloja, ka neko nezina. Bet pēc tam tomēr atzinās. Māte viņam bija sasolījusi: izšķiršot mani ar tevi, dzīvokli pārrakstīšot uz sevi, bet pēc tam it kā uzdāvināšot viņam. Artis arī bija nopircis abas kameras — lai savāktu pret tevi kaut ko kompromitējošu.
Ilzei pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Likās, ka mati uz galvas sāk kustēties.
— Dokumentus viņa jau bija ielikusi savā somā, — Jānis turpināja mierīgāk, lai gan balsī skanēja sasprindzinājums. — Bet bez mana paraksta ar tiem neko nevar izdarīt. Es speciāli neko neaiztiku. Lai viņa domā, ka viss rit pēc plāna.
Tajā pašā vakarā Jānis apsēdās mātei pretī un ieslēdza ierakstus — no pirmā līdz pēdējam. Tatjana visu noskatījās klusēdama. Viņas seja kļuva arvien stingrāka, bet neviens attaisnojums no mutes tā arī neizskanēja.
— Plāns tev bija pārdomāts, — Jānis rūgti pasmīnēja. — Ja tu vēl prastu rīkoties ar tehniku, tas pat būtu gandrīz nevainojams. Tikai kameras tu izslēgt nemācēji, un tās ierakstīja pilnīgi visu.
Tatjana uz mirkli pacēla acis uz dēlu, bet tūlīt pat novērsās.
— Brauc pie Arta, — Jānis pateica sausi. — Bet vispirms atdod man dzīvokļa dokumentus.
Bez vārda viņa piecēlās, aizgāja uz savu istabu un pēc brīža atnesa nozagto mapi.
— Un vēl kas, — Jānis piebilda. — Atvainojies Ilzei.
— Pff… Vēl ko ne! — Tatjana nicīgi nošņāca.
No rīta viņa aizbrauca pie Arta. Mape atgriezās skapī, savā vietā.
Abas kameras Ilze noņēma un iemeta atkritumu spainī. Jānis neko neiebilda. Ar māti un brāli viņš nav sazinājies jau vairākus mēnešus.