Vīra māte virtuvē bija uzlikusi kameru, un Ilze to uzgāja aiz maizes kastes. Sīkais melnais objektīvs lūkojās tieši uz ēdamgalda pusi.
Vīramāte tiešām bija paslēpusi kameru virtuvē — Ilze to atrada aiz maizes kastes, un mazā tumšā “aciņa” bija pagriezta pret vietu, kur visi parasti sēdēja pie vakariņām.
Pirmajā brīdī roka pati pastiepās, lai ierīci norautu un iemestu atkritumos, tomēr Ilze sevi apturēja. Ja Tatjana viņu novēro, tātad tam ir kāds iemesls.
Un Ilze nolēma noskaidrot, kāds tieši.
Viņa ar Jāni dzīvoja viņa divistabu dzīvoklī. Ilze strādāja skolā: no rītiem izgāja no mājām vēl tumsā, bet atgriezās tikai pievakarē. Jānis bija nodarbināts rūpnīcā un parasti pārnāca mazliet vēlāk.
Viņu ikdiena ritēja mierīgi un bez lieliem satricinājumiem, līdz pirms dažiem mēnešiem pie viņiem ievācās Jāņa māte Tatjana.
— Uz laiku, — viņa paziņoja, nolikdama koferi gaitenī. — Kamēr Artis tiks skaidrībā ar dzīvesvietu.
Artis, viņas jaunākais dēls, bija palicis bez īrētā dzīvokļa, jo saimnieks to pārdeva. Tagad Artis nakšņoja te pie viena drauga, te pie cita.
Jau no pirmās dienas Tatjana uzvedās tā, it kā šis mājoklis piederētu viņai. Vispirms viņa pārkārtoja traukus pēc savas patikšanas, pēc tam no palodzes izmeta Ilzes fikusu, jo “no tā tikai putekļi vien”.
Katru vakaru viņa arī atrada, ko pateikt par vedeklas gatavoto ēdienu: reiz sāls par daudz, citreiz gaļa sīksta, vēl kādu reizi salāti neesot īstie.
Jānis vienmēr atkārtoja vienu un to pašu:
— Mamma ir gados. Pacieties mazliet, viņa drīz aizbrauks.
Kādā vakarā Ilze pamanīja, kā Jānis virtuves skapītī noliek mapi ar dzīvokļa dokumentiem. Aizbīdījis to aiz burkām ar putraimiem, viņš pie sevis nomurmināja kaut ko līdzīgu: “Te nu gan nepazudīs.”
Tieši tajā brīdī virtuvē ienāca Tatjana. Viņa brīdi pastāvēja pie plīts, uzmeta skatienu skapīša virzienā un neko neteica. Toreiz Ilze tam nepievērsa uzmanību, lai gan vajadzēja.
Apmēram pirms nedēļas vakariņu laikā Tatjana pēkšņi paziņoja:
— Es kāpņutelpā virs mūsu durvīm pieliku kameru. Tur nav pārāk mierīgi, nekad nevar zināt.
Jānis viņai palīdzēja pieslēgt Wi-Fi, un lietotne palika viņa telefonā. Ilze tikai pamāja ar galvu un drīz par to aizmirsa. Kamera kāpņutelpā — lai jau būtu.
Taču tā, kas slēpās aiz maizes kastes, bija jau otrā. Un par šo Tatjana nebija bildusi ne vārda, tāpēc klusums Ilzei šķita vēl biedējošāks.