Līgai jau bija uz mēles kāds ass teikums, tomēr viņa to norija. Astra trāpīja pārāk precīzi, lai būtu iespējams paslēpties aiz ironijas.
Tajā pašā vakarā Andris pārnāca vēlu. Viņš ienāca virtuvē, apsēdās pie galda un uzvilka to lietišķo seju, ko parasti lietoja tad, kad jau bija visu izlēmis citu vietā.
— Līga, mums jāparunā.
— Runā, — viņa atbildēja. — Tikai bez garām ievadrunām.
— Lindai vajag naudu. Viņi ir iesprūduši remontā, meistari prasa samaksu. Vai tu no prēmijas nevarētu aizdot kādu tūkstoti eiro? Uz pāris mēnešiem.
Līga paskatījās uz viņu tik mierīgi, ka Andris pats sāka mulst.
— Nē.
— Tu pat negribi apspriest?
— Ko tieši? Pirms mēneša es biju bezsirdīga, bet tagad man pēkšņi jākļūst par kredītiestādi?
— Tā ir mana māsa.
— Un tā ir mana nauda.
— Tu atkal piekasies.
— Nē, Andri. Es vienkārši vairs neļauju, lai ar mani ir ērti.
No istabas atskanēja Astras balss. Pārsteidzoši stingra, bez ierastās žēlabainās pieskaņas.
— Un pareizi dari.
Andris strauji pagriezās.
— Mamm, tu nopietni?
— Pilnīgi nopietni. Pietiek izlikties, ka Līgai jāizstrebj viss jūsu bardaks. Linda dzīvo tā, lai citi redz, un pēc tam gaida, ka kāds viņu noķers, kad viss sāk brukt. Bet tu visu mūžu sēdi pa vidu starp divām sievietēm un sauc to par mieru. Tas nav miers. Tā ir dzīvošana uz svešu roku rēķina.
— Paldies, mamm. Lieliski atbalstīji.
— Es šobrīd neatbalstu tevi, — Astra asi noteica. — Es beidzot sāku domāt ar galvu. Mani baroja, dzirdīja un pie ārstiem vadāja ne Linda un ne tu. Tāpēc neuzdrīksties skatīties uz viņu kā uz maku.
Andra seja kļuva pelēcīga.
— Jums te tagad alianse, ja?
— Nē, — Līga mierīgi sacīja. — Vienkārši pirmo reizi saruna notiek bez iepriekš sagatavota sprieduma, ka vainīga esmu es.
Viņš piecēlās un aizgāja uz istabu, aizcērtot durvis. Tomēr vairs ne tik skaļi kā agrāk. Drīzāk kā cilvēks, kurš pēkšņi sapratis: vecais paņēmiens vairs nedarbojas.
Pēc dažām dienām Astra pasauca Līgu pie sevis.
— Apsēdies. Un neskaties tik izbiedēti, es netaisos mirt.
— Ar šādu ievadu cilvēks var arī nosirmot, — Līga nopūtās.
Astras klēpī gulēja bieza mape ar papīriem.
— Pēc vīra nāves un vasarnīcas pārdošanas man palika mazliet naudas. Ne jau bagātība, bet tomēr. Krāju nebaltai dienai, domāju, ka vēlāk atdošu Andrim. Tagad esmu pārdomājusi. Tu paņemsi daļu un aizbrauksi viena atpūsties.
Līga pat pasmaidīt nespēja.
— Jūs jokojat?
— Nē. Tu šajos gados esi ielikusi šajā mājā tik daudz spēka, ka man pašai uz to vairs grūti skatīties. Cilvēkam jābūt kaut kripatai dzīves, kas negriežas ap svešām vajadzībām un kaprīzēm.
— Es to neņemšu.
— Ņemsi gan. Uzskati to par kompensāciju par morālo kaitējumu. Un nestrīdies. Es pārāk ilgi kārtību jaucu ar kontroli. Pietiek.
Līga apsēdās uz krēsla malas un pēkšņi saprata kaut ko vienkāršu, bet nepatīkamu. Visu šo laiku viņa nebija cīnījusies tikai ar vīramāti. Viņa bija cīnījusies ar veselu dzīves kārtību, kurā sievietei pienākas klusējot vilkt, smaidīt un vēl pateikties par to, ka viņu vispār uzskata par ģimenes daļu. Dīvainākais bija tas, ka pirmā to skaļi atzina tieši tā sieviete, no kuras Līga vismazāk bija gaidījusi cilvēcīgu soli.
Koridorā noklaudzēja ārdurvis. Andris pabāza galvu virtuvē.
— Tēju dzersiet?
— Dzersi arī tu, — Astra atbildēja pirms Līgas. — Sēdies. Mācīsimies dzīvot tā, lai viss netiktu uzkrauts vienai sievietei. Sāksim ar vienkāršo: maija brīvdienās pie Lindas palīdzēt brauksi tu viens. Bet Līga brauks atpūsties.
— Kur? — Andris apjuka.
Līga paskatījās pa logu. No jumtiem pilēja ūdens, pagalmā rūca atkritumu mašīna, kaimiņiene stiepa kartupeļu maisu, bet pie kāpņutelpas pusaudži smēķēja un tēloja, ka neviens viņus neredz. Parasts Pierīgas pavasaris — dubļains, trokšņains, bez lieliem solījumiem. Un tomēr viņai pēkšņi kļuva viegli.
— Kur pati gribēšu, — viņa sacīja. — Izskatās, ka man beidzot ir tādas tiesības.
Un tas bija savādi. Ne tāpēc, ka vīramāte pēkšņi izrādījās ne pats briesmīgākais cilvēks šajā mājā. Bet tāpēc, ka pasaule nemainījās no skaistiem vārdiem un ne no dižas izlīgšanas. Tā sāka mainīties brīdī, kad kāds pārstāja uzskatīt tevi par ērtu. Reizēm — pat tas, kurš pats gadiem ilgi šo ērtumu bija izmantojis pirmais.