— Kur tu…
— Tam vairs nav nozīmes. Nozīme ir tikai tam, ka es beidzot sapratu, kur man jūsu acīs ierādīta vieta. Un tā noteikti nav jūsu ģimenē, — Anna piecēlās un piegāja pie loga. Aiz stikla vēl joprojām uzliesmoja salūta atblāzmas. — Starp citu, laimīgu Jauno gadu. Tu mani tā arī neapsveici.
Viņa pārtrauca zvanu un nolika telefonu ar ekrānu pret galdu.
Jānis mājās pārnāca otrā janvāra rītā. Saburzīts, neizgulējies, ar pelēcīgu seju.
— Mamma slimnīcā. Atūdeņošanās. Māsa ar mani nerunā. Viesi aizbrauca pa vienam, pat neatvadījās, — viņš runāja klusi, skatienu nenovēršot no grīdas. — Tas bija īsts murgs. Sanāca svētki ar sekām.
Anna stāvēja pie loga, rokās turot kafijas krūzi.
— Protams, žēl.
— Tu tiešām uzskati, ka tas ir normāli?
Viņš beidzot pacēla acis.
— Un tu tiešām uzskati, ka ir normāli divpadsmit gadus turēt sievu kā kalponi? Neļaut viņai apsēsties pie viena galda ar tavu ģimeni? Likt izdot pēdējo naudu par ēdienu cilvēkiem, kuri mani nicina?
Jānis neatbildēja.
— Zini, kas šajā visā ir pats smieklīgākais? Es būtu piedevusi. Ja kaut vienu reizi tu būtu nostājies man blakus. Ja kaut reizi būtu pateicis savai mātei, ka es esmu tava sieva, nevis pavāre. Bet tu klusēji. Veselus divpadsmit gadus.
— Es nedomāju, ka tev tas ir tik svarīgi…
— Tieši tā. Tu nedomāji. Par mani tu vispār nedomāji, — Anna noņēma viņa jaku no pakaramā un pasniedza. — Ģērbies. Brauc pie mammas, viņai ir slikti. Bet es pa to laiku padomāšu, vai man vajadzīgs vīrs, kurš manī redz tikai cilvēku pie plīts.
Jānis paņēma jaku. Kādu brīdi stāvēja, it kā gribētu kaut ko teikt, mute pavērās, bet vārdi neiznāca. Tad viņš apģērbās un izgāja.
Anna aizvēra durvis. Atspiedās pret stenderi. Dzīvoklī iestājās tāds klusums, ka tas šķita gandrīz skaļš. Taču šoreiz tas viņu nesmacēja. Gluži pretēji — tas ienesa vieglumu, it kā no pleciem būtu nokritis smagums, ko viņa bija nesusi pārāk ilgi.
Aiz loga rīts bija salts, gaišs un mierīgs. Jaunais gads tikai sākās. Un šoreiz — tas piederēja viņai pašai.