— …kaut kam, — viņš klusināti piebilda. — Un man sāk šķist, ka aiz restēm esam ielikuši nepareizo cilvēku.
Aptuveni divsimt jūdžu tālāk, kādā Dalasas piepilsētā, sešdesmit astoņus gadus vecā pensionētā aizstāve Inese Ozoliņa gandrīz izlaida no rokām kafijas krūzi, kad televizora ziņās ieraudzīja šo sižetu.
Karjeras sākumā viņai reiz nebija izdevies izglābt nevainīgu cilvēku. Tā kļūda bija palikusi viņā kā ēna, kas sekoja gadu desmitiem.
Kad ekrānā parādījās Jāņa Bērziņa acis, Inese tajās atpazina to pašu skatienu — cilvēka skatienu, kurš vairs necer, bet tomēr nav vainīgs.
Pēc dažām stundām viņa jau bija iegrimusi lietas materiālos par Jāņa sievas slepkavību, kas notikusi pirms pieciem gadiem.
Un atrastais viņu satricināja.
Prokurors, kurš panāca Jāņa notiesāšanu, bet tagad bija kļuvis par tiesnesi Māri Kalniņu, izrādījās personiski saistīts biznesa darījumos ar Jāņa jaunāko brāli Andri Bērziņu. Tieši Andris neilgi pēc Jāņa aresta bija mantojis lielāko daļu vecāku īpašuma.
Vēl dīvaināks šķita fakts, ka Ilze Bērziņa pēdējās nedēļās pirms nāves bija pētījusi finanšu pārskatus un juridiskus dokumentus.
Inese sāka savienot detaļas, kuras citi, šķiet, bija izvēlējušies neredzēt.
Tikmēr Anna pēc cietuma apmeklējuma bija pilnībā noslēgusies. Valsts bērnunamā, kur viņa jau pusgadu dzīvoja tēvoča Andra aizbildnībā, meitene vairs nerunāja gandrīz nemaz. Viņa izteicās tikai zīmējumos.
Viens no tiem izcēlās īpaši.
Uz lapas bija māja. Sieviete gulēja uz grīdas. Virs viņas bija noliecies vīrietis zilā kreklā. Un gaitenī slēpās vēl viena maza figūriņa.
Jānim nekad nebija piederējis zils krekls.
Andris tādu valkāja gandrīz vienmēr.
Līdz nāvessoda izpildei bija palikušas mazāk nekā trīsdesmit stundas, kad Inese saņēma zvanu no cilvēka, kurš bija pazudis pirms pieciem gadiem, — ģimenes bijušā dārznieka Arta Vanaga.
— Es redzēju, kas notika tajā naktī.