— Savāc savas mantas. Brauksi pie mātes. Dzīvoklis paliek man.
Andris nolika čemodānu pie ārdurvīm un atkāpās līdz sienai, sakrustojis rokas uz krūtīm. Krekls viņam bija izlaists pāri biksēm, un gaisā virmoja svaiga odekolona smarža. Pat ģērbies viņš todien bija citādi nekā parasti. It kā taisītos uz darba pārrunām.
Vai uz randiņu.
Es paskatījos uz čemodānu. Tas bija mans — vecs, ar vienu ritenīti, ko iepriekšējā vasarā biju salabojusi ar līmlenti. Viņš jau bija salicis tajā manas drēbes. Jāatzīst, rūpīgi. Viss gulēja glītās kaudzītēs. Pat mans halāts bija sarullēts — tas tirkīzzilais, ko pirms trim gadiem nopirku sev dzimšanas dienā.
Tā bija vienīgā lieta, ko šo trīs gadu laikā biju iegādājusies sev, ja neskaita ziemas zābaku pāri.
— Andri, tu to nopietni?
— Nekad neesmu bijis nopietnāks. — Viņš uzsita knipi ar pirkstiem, kā mēdza darīt brīžos, kad jutās kā situācijas noteicējs. — Es visu esmu pārdomājis un pieņēmis lēmumu. Man jāsāk dzīve no jauna. Es tevi aizvedīšu pie tavas mātes. Tur tev būs labi. Dzīvoklis paliek man. Es par to maksāju.
Divpadsmit gadi.
Šie vārdi griezās man galvā un garšoja rūgti kā atdzisusi kafija krūzes dibenā.
Divpadsmit gadus katru trešdienu es viņam cepu kotletes. Četras reizes nedēļā vedu Līgu uz dejām, pa divām stundām sēdēju sastrēgumos, kamēr braucām cauri visai pilsētai. Es mācīju Rihardam lasīt. Es mazgāju Andra kreklus — tos pašus izlaistos kreklus, ko viņš tagad vilka mugurā, kad vakaros kaut kur devās.
Es tos mazgāju. Gludināju. Locīju. Kārtoju skapī un karināju uz pakaramajiem.
Divpadsmit gadus es biju sieva, māte, veļas mazgātāja, pavāre, šoferis, apkopēja un privātskolotāja.
Bez algas.
Un tagad pie durvīm stāvēja čemodāns, bet man tika dota pavēle: savāc mantas.
Viņš bija pārliecināts, ka es izplūdīšu asarās. To varēja nolasīt viņa sejā. Andris bija sagatavojies lielai, skaļai ainai. Varbūt pat no rīta bija to izmēģinājis pie spoguļa, kamēr es vedu bērnus pie kaimiņienes.
Frāzes viņš bija izvēlējies īsas un asas, kā komandas. Lai man nebūtu, kur pieķerties. Lai es nepaspētu sākt strīdēties.
Taču es neraudāju.
Es tikai piekārtoju pulksteņa siksniņu — ieradums, kas Andri vienmēr kaitināja.
— Beidz to bakstīt, tas tracina, — viņš mēdza teikt.
Es paņēmu čemodānu un izgāju gaitenī. Uzvilku zābakus, pēc tam jaku. Viņš stāvēja istabas durvīs un vēroja, kā es aizvelku rāvējslēdzēju.
Virtuvē pilēja krāns. Kopš janvāra biju lūgusi, lai viņš to salabo.
Divi mēneši.
Viņš tā arī nebija pieskāries.
— Tu vienkārši tā aiziesi? — viņa balss pēkšņi kļuva citāda. Viņš nesaprata.
— Kā tu gribēji, lai es aizeju? Apskaujot tev kājas? Rāpojot uz ceļiem?
Andris pavēra muti, bet tūlīt to aizvēra.
Tam viņš nudien nebija gatavs.
Es nepaliku dzīvoklī gaidīt taksometru. Izgāju kāpņu telpā, apsēdos uz palodzes starp stāviem un izsaucu mašīnu.
Mājā oda pēc mitruma un putekļiem. Radiators zem loga bija knapi silts. Bija marts, un apkure jau bija nogriezta vājāka.
Pa logu redzēju pagalmu.
Parasta otrdiena.
Visiem pārējiem tā bija vienkārša otrdiena, bet man — beigas.
Varbūt arī sākums.
Taksometrā atvēru maku. Starp poliklīnikas karti un vecu Līgas fotogrāfiju, kur viņa bērnudārza eglītē bija pārģērbusies par sniegpārsliņu, gulēja vizītkarte.
Balts kartons. Melni burti.
Juris Bērziņš. Advokāts. Ģimenes tiesības.
Šī vizītkarte manā makā atradās jau pusgadu.
Kopš oktobra, kad Andris pirmo reizi man pateica:
— Bez manis tu neesi nekas. Tu saproti? Nekas.
Mēs toreiz sastrīdējāmies par naudu. Es palūdzu nopirkt Rihardam ziemas kombinezonu, bet viņš paziņoja, ka man nav tiesību runāt par finansēm. Viņš teica, ka es dzīvojot uz viņa rēķina.
Ka bez viņa es esot nulle.
Toreiz es neatbildēju.
Es atnācu mājās, noliku bērnus gulēt un pati līdz vieniem naktī negāju pie miera, telefonā meklēdama ģimenes lietu juristu.
Tā es atradu Juri Bērziņu.
Nākamajā dienā aizgāju uz viņa biroju. Tā bija neliela telpa ar kafijas automātu stūrī un mapēm plauktos.
Es viņam izstāstīju visu.
Viņš klausījās, nepārtraukdams mani ne ar vienu vārdu. Pierakstīja. Pēc tam palūdza atnest dzīvokļa dokumentus, mūsu laulības apliecību un visu, ko spēšu sameklēt par Andra automašīnu un biznesu.
— Katram gadījumam, — viņš sacīja. — Lai mēs būtu gatavi, ja pēkšņi vajadzēs rīkoties.
Es atnesu visu.
Dzīvokļa pirkuma līgumu, mašīnas dokumentus un pat viņa uzņēmuma dibināšanas papīrus — SIA “AB Būve”. Andris šo firmu bija reģistrējis pirms trim gadiem un dokumentus izdrukājis mājās, uz mūsu printera.
Pat kopijas es viņam toreiz sakārtoju.
Visi šie papīri pusgadu gulēja mapē Jura Bērziņa birojā.
Mamma atvēra durvis un ieelsās.
Čemodāns. Meita uz sliekšņa bez asarām. Aiz loga marts.
— Anniņ, kas noticis? Kāpēc tu esi ar mantām? Un bērni? Kur viņi ir?
— Pie kaimiņienes, mamm. Andris nolēma sākt jaunu dzīvi. Bez manis.
Mamma piespieda plaukstas pie vaigiem.
Es iegāju istabā, noliku čemodānu pie sienas, izņēmu telefonu un piezvanīju Jurim Bērziņam.
Viņš pacēla pēc otrā signāla.
— Viņš to izdarīja, — es pateicu.
— Es gaidīju tavu zvanu, Anna. Dokumenti ir pie manis. Nāc rīt desmitos.
Es noliku telefonu uz mammas naktsgaldiņa un apsēdos uz gultas.
Gulta bija šaura, pārklāta ar nelielu, puķainu pārklāju.
Trīsdesmit seši gadi, un es atkal sēdēju mammas dzīvoklī ar čemodānu.
Iepriekšējā reizē es no šejienes aizgāju, lai sāktu dzīvi ar vīru.
Tagad biju aizgājusi no vīra, lai atgrieztos šeit.
Andris, visticamāk, tajā brīdī jau bija attaisījis alu un iekārtojies uz dīvāna.
Apmierināts.
Brīvs.
Viņš nezināja, ka es šo dienu gaidīju sešus mēnešus.
Es negribēju, lai tā pienāk.
Bet es tai biju gatava.
Nākamajā rītā mamma uzlēja tēju un apsēdās man pretī. Rokas viņa turēja sakrustotas klēpī, acis bija sarkanas. Naktī viņa bija raudājusi. Es dzirdēju to caur sienu.
— Anniņ, varbūt tu viņam piezvanīsi?