Kāzu naktī vīratēvs aizslēdza durvis, izņēma astoņus tūkstošus eiro un noteica: “Ņem naudu, pārģērbies un skrien ārā pa sētas durvīm. Tūlīt. — Artūr, kas notiek? — Nav laika skaidrot. Bēdz, meitenīt, bēdz.”
Viņi jau bija klāt. Kas — viņi? Inese toreiz nesaprata, taču paklausīja. Un tieši šī paklausība viņai izglāba dzīvību.
Pēdējie kāzu viesi aizbrauca ap pusnakti. Inese, beidzot palikusi viena otrā stāva guļamistabā, apsēdās uz gultas malas un juta, kā pēc astoņām stundām augstpapēžu kurpēs kājas smeldz un dun. Andris bija izgājis pavadīt kādu no radiem un kavējās. No lejas vēl atlidoja apslāpētas balsis, smiekli un durvju klaudzieni.
Ar pērlītēm izšūtā kāzu kleita gulēja uz krēsla kā balts mākonis. Inese jau bija pārģērbusies zīda peņuārā un, raugoties vecajā tualetes spogulī ar aptumšojušos stiklu, mēģināja aptvert: tagad tas viss pieder viņai.
Māja Rīgas pievārtē. Grezns mielasts simt cilvēkiem. Zelta gredzens uz zeltneša.
Atskanēja slēdzenes klikšķis, un viņa, smaidot, pagriezās. Taču durvīs nestāvēja Andris. Tur bija viņa tēvs — Artūrs Ozoliņš, sešdesmit divus gadus vecs, plecīgs, smagnējs vīrs ar nosirmojušiem deniņiem un lielām rokām, kuras bija pieradušas pie smaga darba.
Viņš aizvēra durvis aiz sevis un no iekšpuses pagrieza atslēgu. Inese, instinktīvi paķērusi no krēsla atzveltnes halātu, piespieda to pie krūtīm.
— Artūr, kas ir noticis?
Viņš tūlīt neatbildēja. Klusi piegāja pie rakstāmgalda pie loga un nometa uz tā ar bankas gumiju savilktu naudas žūksni. Pēc tam viņš paņēma nākamo paku.
Tad vēl vienu un vēl. Uz galda cita pēc citas nokrita astoņas naudas pakas, savilktas kopā nevienādā grēdā. Tikai pēc tam vīratēvs pagriezās pret Inesi. Viņa skatiens bija tik smags, ka viņai pār muguru pārskrēja ledains drebulis.
— Ģērbies, — viņš noteica klusu, taču tajā balsī nebija vietas iebildumiem; tā runā ar cilvēku, kurš stāv pašā kraujas malā. — Džinsi, jaka, sporta apavi. Skapī, apakšējā plauktā. Ātri.
— Es nesaprotu…
— Nav laika skaidrot. — Artūrs piegāja pie loga un pavirzīja aizkaru tikai par sprīdi, uzmanīgi ielūkodamies dārza tumsā. — Ņem naudu. Dokumenti ir somā uz krēsla. Ies ārā pa sētas durvīm, cauri sakņu dārzam, līdz tālajai vārtiņu ejai. Tur tevi gaidīs.
Aiz loga pēkšņi atskanēja troksnis — grants kraukšķēšana zem riteņiem un zema motoru rūkoņa. Nevis viena automašīna. Vairākas. Artūrs atkāpās no loga, un Inese pamanīja, kā viņa žokļi saspringst zem ādas.
— Kas tur ir? Kur ir Andris?
— Skrien, meit, skrien. — Viņš to pateica tā, ka viņa apklusa pusvārdā. — Viņi jau ir klāt. Ja tu tūlīt neizdarīsi tieši to, ko es saku, šonakt šajā mājā tu nomirsi. Tu man tici?
Inese skatījās viņa acīs — gaiši pelēkās, tādās pašās kā Andrim, tikai ar sarkanām dzīsliņām — un ieraudzīja tajās kaut ko tādu, ka pašas bailes pēkšņi šķita niecīgas salīdzinājumā ar šā vecā vīra šausmām.
— Ne par sevi… par viņu. Ticu, — viņa nočukstēja un, nometusi halātu, metās pie skapja.
Džinsi derēja gandrīz ideāli, jaka bija mazliet par lielu, it kā no sveša pleca, un oda pēc tabakas un mašīneļļas. Inese iesprauca kājas sporta apavos, pat nepiesienot auklas, un satvēra vieglu auduma somu.
Tās dziļumā Inese ar trīcošiem pirkstiem sataustīja pasi un vēl dažus salocītus dokumentus, kuru malas bija kļuvušas mitras no viņas plaukstām. Viņa pacēla skatienu uz vīratēvu, it kā tikai tagad saprazdama, ka viņš pats negrasās doties līdzi.
— Bet jūs? — viņa izdvesa. — Jūs nāksiet?
Artūrs uz mirkli aizvēra acis. Viņa seja tumsā šķita vēl vecāka, nogurusi un pēkšņi sveša.
— Es palikšu, — viņš klusi atbildēja.
Tad viņš pavēra durvis tikai tik daudz, lai varētu ieskatīties gaitenī. Aiz sienām māja šķita aizturējusi elpu: ne čīkstoša dēļa, ne balsu, tikai tāla, neskaidra šalkoņa kaut kur augšstāvā. Artūrs pamāja viņai ar roku.
— Nāc man pakaļ. Klusi. Uz pakāpieniem neliec pilnu svaru — tie var iečīkstēties.
Viņi devās lejup pa šauro aizmugures kāpņu telpu, kuru iepriekš izmantoja kalpotāji, kad gatavošanās kāzām bija pārvērtusi māju par nemitīgas rosības skudrupūzni. Tagad tur valdīja melna, smaga tumsa, un katrs Ineses solis likās pārāk skaļš. Viņa turēja somu piespiestu pie sāniem un centās pat neelpot.
Lejā viņi nonāca mazā pieliekamajā. Tur smaržoja pēc āboliem, mitra koka un veciem dēļiem. Artūrs bez liekiem vārdiem nostūma malā smagu kartupeļu maisu. Aiz tā atklājās zemas durtiņas, tik neuzkrītošas, ka Inese tās nebūtu pamanījusi pat gaišā dienā. Viņš tās atvēra, un pretī ieplūda vēss nakts gaiss. Aiz sliekšņa vīdēja siltumnīcas tumšās kontūras un dobes, kas mēnesnīcā izskatījās kā melnas svītras.
— Ej taisni, nekur nenogriezies, — Artūrs steidzīgi čukstēja. — Aiz žoga būs lauku ceļš un pļava. Tur tevi gaidīs cilvēks ar mašīnu. Viņu sauc Edgars. Viņš aizvedīs tevi uz drošu vietu.
— Artūr… — Inese satvēra viņu aiz piedurknes, jūtot, ka pirksti neklausa. — Kas te notiek? Kas ir tie cilvēki? Un kur ir Andris?
Šajā daļā nav stāsta turpinājuma — teksts sastāv tikai no tīmekļa lapas elementiem, citu rakstu virsrakstiem un kategorijām. Saskaņā ar prasībām tie ir jāizlaiž, tāpēc apstrādājams stāsta teksts šajā fragmentā nav pieejams.