Kāzu naktī vīratēvs aizslēdza durvis, izņēma astoņus tūkstošus eiro un klusi noteica: “Ņem naudu, pārģērbies un skrien ārā pa sētas durvīm. Tūlīt pat.”
“Andri, kas notiek?”
“Nav laika paskaidrojumiem. Bēdz, meitiņ, bēdz.”
“Viņi jau ir klāt.” Kas — viņi? Tobrīd Anna neko nesaprata, tomēr paklausīja. Tieši šī paklausība vēlāk izglāba viņai dzīvību.
Pēdējie viesi māju pameta ap pusnakti. Anna, beidzot palikusi viena otrā stāva guļamistabā, noslīga uz gultas malas un juta, kā pēc astoņām stundām augstpapēžu kurpēs sāp un dun kājas. Māris bija izgājis pavadīt kādus radiniekus un pārāk ilgi neatgriezās. No pirmā stāva vēl atskanēja apslāpētas balsis, smiekli un durvju klaudzoņa.
Ar pērlītēm izšūtais līgavas tērps gulēja uz atzveltnes krēsla kā balts, viegls mākonis. Anna jau bija pārģērbusies zīda peņuārā un, raugoties vecajā trimo spogulī ar aptumšojušos stiklu, centās aptvert: tas viss tagad ir viņas dzīve. Māja pie Valmieras, greznas kāzas simt cilvēkiem, zelta gredzens uz zeltneša.
Atskanēja slēdzenes klikšķis. Viņa pasmaidīja un pagriezās, domādama, ka ienācis Māris. Taču durvju ailē stāvēja viņa tēvs — Andris Ozoliņš, sešdesmit divus gadus vecs, smagnējas miesasbūves vīrs ar nosirmojušiem deniņiem un lielām, darbā norūdītām plaukstām.
Viņš aizvēra durvis, no iekšpuses pagrieza atslēgu. Anna instinktīvi satvēra halātu no krēsla atzveltnes un piespieda to pie krūtīm.
“Andri, kas ir noticis?”
Viņš neatbildēja uzreiz. Smagiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda pie loga un uzmeta uz tā ar bankas gumiju sasietu naudas paciņu. Tad viņa roka atkal pastiepās pēc nākamās.
vēl vienas paciņas, pēc tam nākamās un vēl nākamās. Uz galda, šķībi viena uz otras, sakrita astoņas naudas kaudzītes. Tikai tad Andris pagriezās pret Annu. Viņa skatiens bija tik smags, ka sievietei pār muguru pārskrēja ledaina tirpa.
— Ģērbies, — viņš noteica klusi, taču balsī bija tāda stingrība, kādā runā ar cilvēku, kurš stāv pašā bezdibeņa malā. — Džinsi, jaka, sporta apavi. Skapī, apakšējā plauktā. Ātri.
— Es nesaprotu…
— Nav laika skaidrot. — Andris piegāja pie loga, pavirzīja aizkaru vien par pirksta platumu un ielūkojās tumšajā dārzā. — Naudu ņem līdzi. Dokumenti ir somā uz krēsla. Izej pa sētas durvīm, cauri sakņu dārzam līdz tālajai vārtiņu pusei. Tur tevi gaidīs.
Aiz loga pēkšņi atskanēja troksnis — grants nokrakšķēja zem riteņiem, dziļi ierūcās motori. Ne viens auto. Vairāki. Andris atkāpās no loga, un Anna pamanīja, kā viņa žokļa muskuļi saspringst.
— Kas tur ir? Kur ir Māris?
— Skrien, meitiņ. Skrien. — Viņš to pateica tā, ka viņa apklusa vēl nepabeigusi teikumu. — Viņi jau ir klāt. Ja tu tūlīt neizdarīsi tieši to, ko saku, tu šonakt šajā mājā neizdzīvosi. Tu man tici?
Anna ieskatījās viņa acīs — gaiši pelēkās, tik līdzīgās Māra acīm, tikai sarkanām dzīslām izvagotās — un ieraudzīja tajās kaut ko tādu, kā priekšā pašas bailes pēkšņi kļuva niecīgas.
— Ne sevis dēļ. Viņas dēļ. Ticu, — viņa nočukstēja un, nometusi halātu, metās pie skapja.
Džinsi derēja tieši laikā, jaka bija mazliet par platu, sveša, piesūkusies ar tabakas un motoreļļas smaku. Anna iebāza kājas sporta apavos, pat nesasienot auklas, un paķēra vieglo auduma somu no krēsla.
Viņa steigā iemeta roku somā un zem plānā auduma sataustīja pasi, vēl kādu salocītu dokumentu čupiņu un pāris sīkumus, kas tur mētājās kopš vakardienas. Tikai tad Anna pagriezās pret vīratēvu.
— Bet jūs? Es palikšu, — viņa izmeta, pati jūtot, cik nedroši skan šie vārdi.
Andris Ozoliņš neatbildēja uzreiz. Viņš piegāja pie durvīm, pavēra tās tikai tik daudz, lai ielūkotos gaitenī, un mirkli klausījās. Māja šķita aizturējusi elpu.
— Nāc man pakaļ. Klusi. Un uz pakāpieniem neliec svaru pa vidu — tie čīkst, — viņš čukstus noteica.
Viņi devās lejup pa šauro aizmugures kāpņu telpu, kuru dienā bija izmantojuši cilvēki, kas rosījās ap kāzu sagatavošanu. Tur nebija ne paklāju, ne gaismas, tikai aukstas sienas un putekļu smarža. Anna turējās pie margām un centās elpot pēc iespējas klusāk.
Apakšā viņi nonāca tumšā pieliekamajā. Gaisā virmoja ābolu saldenums, mitru dēļu smaka un pagraba vēsums. Andris pieliecās, ar piepūli pastūma malā smagu kartupeļu maisu un aiz tā atsedza zemas durtiņas, kuras Anna līdz šim nekad nebija ievērojusi. Aiz tām blāvā nakts gaismā varēja nojaust siltumnīcas stikloto karkasu un melnas dobju līnijas.
— Ej taisni, — viņš sacīja, skatīdamies viņai tieši sejā. — Nekur nenogriezies. Aiz žoga būs lauku ceļš, tālāk — lauks. Tur tevi gaidīs cilvēks ar mašīnu. Viņu sauc Juris. Viņš aizvedīs tevi uz vietu, kur pagaidām būsi drošībā.
— Andri… — Anna satvēra viņu aiz piedurknes, un pirksti nodevīgi trīcēja. — Kas te notiek? Kas ir tie cilvēki? Un kur ir Māris?
Šajā daļā nav stāsta turpinājuma. Iesniegtais fragments sastāv tikai no citu rakstu virsrakstiem, kategoriju nosaukumiem un tīmekļa lapas ieteikumu blokiem, tāpēc saskaņā ar prasībām tas ir izlaists. Stāsta teksts šajā ievades daļā neturpinās.