— Kāpēc mana meita nesēž pie svētku galda? — tēvs pajautāja, tikko pārkāpis mūsu dzīvokļa slieksni, rokās turēdams veselu klēpi ar dāvanām.
Galds bija nokrauts ar salātiem, kurus biju sākusi gatavot jau no sešiem rītā. Eglīte mirdzēja kā no pastkartes. Tikai man pašai pie šī galda vietas nebija.
— Es viņu izmetu, — vīrs atbildēja ar smīnu. — Viņa kaitina manu māti.
Vīramāte sēdēja blakus ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu izcīnījusi galveno uzvaru. Pat piecelties, lai sasveicinātos, viņa neuzskatīja par vajadzīgu. Mans tēvs, vienmēr kluss un savaldīgs cilvēks, bez vārda izvilka telefonu. Tas, ko viņš izdarīja jau pēc mirkļa, uz visiem laikiem noslaucīja pašapmierināto smaidu no Ineses sejas.
Viss sākās divas dienas agrāk — 29. decembra rītā. Mani pamodināja neatlaidīgi bakstieni plecā. Andris kratīja mani aiz rokas un pieprasīja nekavējoties celties, jo jābrauc uz staciju. Viņa māte, Inese, bija nolēmusi ierasties no provinces un sagaidīt Jauno gadu pie mums. Kā vīrs, velkot mugurā džemperi, paskaidroja, kārtīgai vedeklai vīramāte jāsagaida personīgi.
Es paskatījos pulkstenī: tikai pusastoņi no rīta, aiz loga vēl melna tumsa, bet vilciens pienāk vien 9:30.
— Andri, vai tad mēs nevaram aizbraukt pusstundas laikā? — mēģināju piesaukt veselo saprātu.
Taču viņš jau skraidīja pa dzīvokli, vāca mantas un steidzās tā, it kā sagaidītu nevis savu māti, bet pašu finanšu ministru.
Pēc četrdesmit minūtēm mēs jau lēnām līdām cauri pirmssvētku sastrēgumiem pa krastmalu. Es atkal pieķēru sevi pie domas, ka Andris par māti runā īpašā, gandrīz dievbijīgā tonī, it kā viņa būtu kāda neaizskarama būtne. Trīs laulības gadu laikā es Inesi biju iepazinusi līdz sīkumiem: piecdesmit seši gadi, ekonomiste būvniecības uzņēmumā, divreiz nedēļā apmeklē baseinu, regulāri lido uz Turciju, bet pie katras izdevības žēlojas par vājo veselību.
Uz perona Inese parādījās svinīgi, it kā tikko būtu atgriezusies no kosmosa stacijas, un viņas skatiens uzreiz apstājās pie manis.
novērtējoši pārslīdēja pāri manai sejai, un viņa atturīgi pamāja, acīmredzot pamanījusi manu nogurušo, izmocīto izskatu. Andris tajā pašā brīdī metās māti apskaut tik dedzīgi, it kā nebūtu viņu redzējis gadiem, bet par sievu acumirklī aizmirsa. Man tika uzticētas divas smagas somas ar “īstiem, dabīgiem produktiem” no viņas puses, it kā mūsu pilsētā pēkšņi būtu aizslēgti visi veikali.
Mašīnā viss nostājās ierastajās vietās bez liekiem paskaidrojumiem. Inese cienīgi iekārtojās priekšējā sēdeklī kā goda viešņa, es paliku aizmugurē, bet Andris jau pēc pirmās mātes nopūtas par caurvēju no mazliet pavērtā loga uzgrieza apsildi līdz galam.
— Dēliņ, tu taču zini, man veselība nav no dzelzs, — viņa izvilka žēlabainā balsī.
Domās es pievilku pirmo ķeksīti. Pirmais trumpis tika izspēlēts vēl pirms mēs bijām pārbraukuši mājās.
Mūsu dzīvoklis kreisajā krastā — plašs trīsistabu miteklis ar skatu uz upi — Inesi sagaidīja ar svaigi ceptu maizīšu un egļu skuju smaržu. Iepriekšējā vakarā biju berzusi un kārtojusi līdz vēlam vakaram, nopulējusi katru stūri, tomēr viņa izstaigāja istabas ar tādu sejas izteiksmi, it kā veiktu sanitāro pārbaudi. Pie loga viņa pārvilka pirkstu pāri karnīzei un svinīgi paziņoja, ka putekļi tomēr esot atrodami. Andris tajā brīdī jau bija izlaidies uz dīvāna ar telefonu rokās un tēloja, ka apkārt notiekošais viņu vispār neskar.
— Anna, kāpēc jums aizkari tādi izbalējuši? Un parkets vietām čīkst. Agrāk sievietes māju pieskatīja pa īstam, nevis tā, kā tagad.
Virtuvē Inese ieņēma stratēģiski izdevīgu posteni — apsēdās uz ķeblīša pie loga, no kura varēja pārraudzīt katru manu kustību. Gatavojot pusdienas viņas modrā skatiena priekšā, es jutos kā izmēģinājumu trusis laboratorijā. Bez komentāra nepalika nekas: vistu es sadalot aplam, tomāti esot pārāk ūdeņaini, piparus saberot tā, it kā gatavotu trim ģimenēm, nevis vienai. Kad ķēros pie gurķu griešanas salātiem, aiz muguras atskanēja smaga, teatrāla nopūta.
— Redz, manai kaimiņienei Līgai vedekla ir īsts dārgums.
— Gatavo viņa tā, ka cilvēku no galda aiz ausīm neatrausi, dzīvoklis spīd kā izstāžu zāle, un ar Līgu viņa sadzīvo gluži kā ar pašas māti.
Es stingri sakodu mēli un vēl rūpīgāk pievērsos dārzeņu griešanai. Andris joprojām bija ieurbies viesistabā, tēlodams, ka neko nedzird un vispār neatrodas šajā dzīvoklī. Pie pusdienu galda Inese savu salīdzināšanas lekciju tikai turpināja — viņa uzskaitīja visas iespējamās vedeklas, no kurām, kā izrādījās, es bezcerīgi atpaliku ikvienā dzīves jomā. Kad deserts beidzot bija apēsts, es aizbildinājos ar netīrajiem traukiem un patvēros virtuvē. Tur uz mirkli aizvēru acis un iztēlojos, ka vīramāte jau ir iesēdusies autobusā un aizbraukusi atpakaļ. Četrpadsmit dienas, es sev atkārtoju. Tikai 14 dienas. To var izturēt.
Nākamajā rītā, 30. decembrī, mani pamodināja ledusskapja durvju klaudzieni. Inese bija ķērusies pie pārtikas krājumu revīzijas. Kad iegāju virtuvē, viņa stāvēja ar manu piezīmju kladi rokās — tajā bija rūpīgi pierakstīta Jaungada ēdienkarte.
— Anna, kas tas par bērnudārza sarakstu? Rasols, siļķe kažokā, grieķu salāti… Nu gluži kā rūpnīcas ēdnīcā! Kur ir aukstā gaļa? Kur galerts? Kur normāla mājās cepta cūkgaļa?
Viņa paķēra pildspalvu un sāka nikni svītrot manas rindas, vienu pēc otras aizstājot ar saviem variantiem.
— Inese, bet es jau visu nopirku tieši šiem ēdieniem, — mēģināju iebilst, taču viņa tikai atmeta ar roku, it kā es būtu kaitinoša muša.
— Grieķu salāti Jaungadā? Kas tā vispār par modi? Tavu tītaru metam ārā no plāna, būs zoss ar āboliem. Galerts obligāti. Pīrādziņi vismaz trīs veidos. Un nekādus veikala ikrus — paši sataisīsim baklažānu uzkodu.
Šajā daļā stāsta turpinājuma vairs nav — tekstā ir tikai tīmekļa lapas elementi un saites uz citiem rakstiem, tāpēc tie atbilstoši prasībām ir izlaisti.