Viņš pielēja glāzi ar ūdeni un izdzēra to gandrīz vienā elpas vilcienā — trīs lielos malkos.
Stikls asi atsitās pret darba virsmu.
Ilze skatījās uz viņa muguru, uz nedaudz saliektajiem pleciem, uz pakauša vietu, kur mati jau sāka kļūt retāki, un domāja tikai vienu:
viņa negrib viņu pazaudēt.
Bet arī par mēbeli savās mājās kļūt viņa vairs nebija gatava.
Novembris nemanāmi pārgāja decembrī.
Veikalu skatlogos parādījās egles, lampiņas un spožas bumbas. Toms uzrakstīja vēstuli Jānim, kurā ļoti nopietni palūdza kāmīti un lielu konstruktoru.
Ilze vēstuli noglabāja kumodes atvilktnē — turpat blakus sarkanbrūnajai mapei.
Andris sāka mainīties.
Ne vienā dienā.
Ne skaļi un ne demonstratīvi.
Tomēr Ilze to pamanīja.
Viņš sāka nomazgāt aiz sevis traukus.
Agrāk viņš šķīvi vienkārši atstāja izlietnē un aizgāja, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Tagad viņš palika virtuvē un tos nomazgāja.
Kādā vakarā, kad Ilze atgriezās mājās vēlāk nekā parasti, Andris pats bija uzsildījis vakariņas. Viņš stāvēja pie mikroviļņu krāsns ar dvieli pār plecu — tik mierīgs, it kā visu mūžu būtu tā darījis.
— Tu esi izsalkusi?
— Mazliet.
— Sēdies. Es uzsildīju biešu zupu.
Ilze apsēdās.
Zupa nebija karsta. Tā bija tieši silta — tāda, kā viņai patika.
Viņš to zināja.
Izrādījās, viņš visu laiku bija zinājis.
Sandra atnāca īsi pirms Jaunā gada.
Bez telefona zvana.
Bez iepriekšēja brīdinājuma.
Sestdienas rītā viņa piezvanīja pie durvīm brīdī, kad Toms skatījās multfilmas, bet Ilze gludināja kreklus.
Ilze atvēra un ieraudzīja vīramāti ziemas mētelī ar kažokādas apkakli. Rokā viņai bija soma. Seja saspringta, lūpas cieši sakniebtas.
Tā pati pazīstamā plānā svītra mutes vietā.
— Drīkstu ienākt?
— Nāciet.
Sandra ienāca, novilka zābakus un devās uz virtuvi.
Ilze sekoja viņai, bet pusceļā atcerējās par ieslēgto gludekli. Viņa atgriezās, izrāva kontaktdakšu no rozetes un tikai tad aizgāja uz virtuvi.
Vīramāte jau sēdēja pie galda un lika ārā no maisiņa ievārījuma burku un pīrādziņus.
— Tas Tomam, — viņa sacīja. — Ar kāpostiem. Viņam taču garšo.
Ilze paņēma šķīvi un salika tajā pīrādziņus.
Klusējot.
— Ilze.
— Jā?
— Es neatnācu strīdēties.
Ilze pacēla skatienu.
Sandra novilka cimdus un nolika tos uz galda. Viņas rokas bija sausas, ar brūnganiem vecuma plankumiem, pirksti mazliet saliekti. Viņai bija sešdesmit četri gadi, un rokas nodeva katru no tiem.
— Andris man visu izstāstīja. Par valsts ģimenes atbalsta naudu. Par saistībām. Par daļām dzīvoklī.
— Labi.
— Es nezināju. Tiešām nezināju, ka tur ir arī tava nauda. Viņš man teica, ka dzīvokli nopircis pats.
Ilze ilgi skatījās uz viņu.
Nekustinot plakstiņus.
Sandra izturēja šo skatienu, taču viņas pirksti uz galda sāka viegli trīcēt.
— Sandra, pat ja Andris šo dzīvokli būtu nopircis tikai par savu naudu, laulības laikā tas tik un tā būtu kopīga manta. Mēs esam precējušies. Tāds ir likums.
— Es saprotu. Tagad saprotu.
— Bet agrāk saprast negribējāt?
Vīramāte novērsa acis.
Viņa paskatījās pa logu. Pagalmā puikas lipināja sniegavīru, un viens no viņiem no attāluma atgādināja Tomu — tikai bija garāks.
— Agrāk es baidījos, — Sandra klusi sacīja. — Man bija bail, ka Andris paliks tukšā. Tāpat kā viņa tēvs.
Ilze par to gandrīz neko nezināja.
Andris par tēvu nerunāja. Tikai vienreiz, it kā starp citu, bija pateicis:
— Viņš aizgāja, kad man bija divpadsmit. Mamma palika īrētā dzīvoklī.
Ilze mierīgi ievilka elpu.
— Sandra, es neesmu jūsu bijušais vīrs. Un es nekur negrasos pazust. Bet es arī vairs neļaušu, lai pret mani izturas kā pret tukšu vietu.
Vīramāte pamāja.
Lēni.
Smagi, it kā galva pēkšņi būtu kļuvusi pārāk grūta.
Pēc brīža viņa piecēlās, piegāja pie izlietnes un pielēja tējkannu ar ūdeni.
— Gribi tēju? — viņa pajautāja.
— Jā.
Pirmo reizi septiņu gadu laikā Sandra šajā dzīvoklī ielēja Ilzei tēju.
Tiesa notika janvārī.
Viss izvērtās tieši tik ātri, kā Līga bija paredzējusi.
Tiesnese pārskatīja dokumentus, uzdeva dažus precizējošus jautājumus un pasludināja lēmumu:
dzīvokļa daļas jāreģistrē vienādi.
Viena trešdaļa — Ilzei.
Viena trešdaļa — Andrim.
Viena trešdaļa — Tomam.
Koridorā Andris sēdēja viņai blakus uz sola un klusēja.
Kad viņi izgāja ārā, viņš aizsmēķēja.
Viņš bija atmetis smēķēšanu pirms diviem gadiem, bet tagad cigarete atkal atradās viņa pirkstos.
— Nu, re, — viņš teica, izpūzdams dūmus. — Tas nu būtu galā.
— Jā. Galā.
— Mamma pārdzīvos.
— Andri.
— Kas?
— Pietiek.
Viņš paskatījās uz viņu, tad piespieda cigareti pie atkritumu urnas malas un izmeta.
— Labi, — viņš sacīja. — Labi.
Viņi klusējot devās uz tramvaja pieturu.
Sniegs gurkstēja zem kājām.
Ilze pēkšņi nodomāja, ka priekšnamā vajadzētu nomainīt tapetes. Toms tās bija sazīmējis ar mašīnām, un dažās vietās krāsa jau bija nolupusi.
Varētu izvēlēties ko gaišu, ar smalku rakstu.
Vai pavisam vienkāršas, vienkrāsainas tapetes.
Bet varbūt lai viņš zīmē tālāk.
Viņa pieķēra sevi pie šīs domas.
Ne par tiesu.
Ne par Sandru.
Par remontu savā dzīvoklī.
Savā.
Tajā vakarā viņi sēdēja virtuvē.
Toms jau gulēja, piespiedis spilvenu sev klāt tā, kā bērni mēdz apskaut lielu mīksto rotaļlietu.
Andris dzēra tēju.
Ilze turēja krūzi abās plaukstās, sildīdama pirkstus.
— Cik sen tu to visu gatavoji? — viņš pajautāja.
— Es neko negatavoju. Uzzināju astoņas dienas pirms tava gājiena pie notāra.
— Un astoņās dienās tu paspēji visu nokārtot?
— Jā. Pirmo reizi dzīvē es vienkārši pārstāju gaidīt.
Viņš grozīja krūzi pa galda virsmu.
Turp un atpakaļ.
Turp un atpakaļ.
— Es tevi vairs nepazīstu.
— Varbūt tu mani nekad īsti neesi pazinis.
Andris neatbildēja.
Tomēr krūzi viņš vairs nekustināja. Viņš pacēla acis un skatījās uz viņu citādi.
Ne kā uz sievu, kura vienmēr pamāj ar galvu un piekrīt.
Bet kā uz cilvēku, kuru pēkšņi vajag ieraudzīt no jauna.
Starp viņiem uz galda stāvēja cukurtrauks.
Balts, ar nodauzītu maliņu.
“Ar raksturu,” reiz bija teicis Andris.
Ilze iedzēra malku tējas.
Tā bija karsta, stipra, ar vieglu citrona garšu.
Aiz loga klusi krita smalks sniegs, vienmērīgi pārklājot pagalmu un sētnieces lāpstu, kas bija atstutēta pret soliņu.
Ilze nolika krūzi uz galda.
Nevis pašā malā.
Bet vidū.
Sarkanbrūnā mape joprojām gulēja kumodes atvilktnē blakus Toma vēstulei Jānim.
Dokumenti tajā bija sakārtoti.
Tiesas lēmuma kopiju viņa vēl nebija saņēmusi, taču saņems.
Un arī to ieliks tajā pašā mapē.
Ilze aizvēra atvilktni.
Pēc tam viņa izgāja priekšnamā un apstājās pie sienas, uz kuras Toms bija sazīmējis savas mašīnas.
Sarkans kravas auto.
Zils sedans.
Kaut kas dzeltens, kas vairāk līdzinājās zemūdenei nekā mašīnai.
Viņa ar pirkstu pārbrauca pār sarkano kravas auto.
Krāsa sen bija nožuvusi, bet līnija palikusi droša — bērnišķīga, brīva, novilkta bez šaubām un bailēm.
Varbūt tās tapetes nemaz nevajadzēja mainīt.