it kā vēl arvien cerētu, ka ekrānā parādīsies mātes zvans.
Kādā vakarā es viņam pajautāju:
– Tev viņas pietrūkst?
Jānis brīdi klusēja, tad pamāja.
– Jā. Bet ne tās mammas, kāda viņa bija pēdējā laikā. Man pietrūkst tās, kuru atceros no bērnības.
Es nemēģināju viņu mierināt ar tukšām frāzēm par to, ka viss nokārtosies.
Vienkārši apsēdos blakus un satvēru viņa plaukstu.
Novembra beigās pastkastītē atradām vēstuli no Ineses.
Viņa nezvanīja. Nenāca pie vārtiņiem. Nemēģināja iekļūt mūsu dzīvē pa vecajiem ceļiem.
Tā bija parasta aploksne, atsūtīta pa pastu.
Iekšā atradās tikai viena lapa.
Inese rakstīja, ka esot aizgājusi uz konsultāciju ģimenes atbalsta centrā. Tur viņa pirmo reizi skaļi atzinusi, ka visu mūžu baidījusies pazaudēt cilvēkus, kurus mīl. Un tieši šo baiļu dēļ viņa pati viņus esot grūdusi prom.
Viņa nelūdza, lai mēs tūlīt viņai piedodam.
Vēstules beigās bija tikai dažas rindas:
“Jāni, es tevi ļoti mīlu. Ilze, man ir kauns par to, kā izmantoju tava tēva piemiņu. Es saprotu, ka ar vienu atvainošanos nodarīto nevar izdzēst. Ja kādreiz jūs būsiet gatavi, es gribētu ar jums parunāt tā, lai šoreiz noteikumus nenosaku es.”
Jānis šo vēstuli izlasīja trīs reizes.
– Ko tu par to domā? – viņš beidzot vaicāja.
– Domāju, ka tā ir pirmā reize, kad tava mamma neko nepieprasa.
Nedēļu pirms Ziemassvētkiem mēs satikāmies ar viņu nelielā konditorejā pilsētas centrā.
Ne mūsu mājās.
Ne viņas dzīvoklī.
Vietā, kas nepiederēja nevienam no mums.
Inese bija atnākusi agrāk un sēdēja pie loga. Ieraudzījusi mūs, viņa piecēlās, taču nemetās mums pretī ar apskāvieniem.
Laura aizskrēja pie viņas pirmā.
– Vecmāmiņ!
Inese nometās ceļos un cieši apskāva mazmeitu.
Pēc tam viņa paskatījās uz mani.
– Ilze, es gribētu atvainoties arī tavai mammai.
– Tas tev būs jāpasaka viņai pašai.
– Es zinu.
Vēlāk, kad Jānis kopā ar Lauru aizgāja pasūtīt karsto šokolādi, Inese pagriezās pret mani.
– Es runāju ar finanšu konsultantu un arī ar savu advokātu par veco parādu. Nezinu, kas no tā visa vēl juridiski ir spēkā, bet es vēlos sakārtot to, ko mans vīrs toreiz nespēja nokārtot.
Tas mani pārsteidza.
– Kāpēc tikai tagad?
Inese nolaida acis.
– Tāpēc, ka līdz šim man šķita: ja atzīšu, ka mums kādreiz palīdzēja, citu acīs kļūšu mazāka.
Viņa mēģināja pasmaidīt, bet smaids sanāca skumjš.
– Tagad saprotu, ka mazāka kļuvu tieši tad, kad to noliedzu.
Es uzreiz neko neatbildēju.
Piedošana nav rēķins, kuru var aizvērt, uzliekot pēdējo parakstu.
Tomēr pirmo reizi man radās sajūta, ka mēs varbūt tiešām esam sākuši virzīties uz priekšu.
Ziemassvētku vakarā Sandra svinēja pie mums. Inesi mēs neaicinājām, jo kopīgām ģimenes vakariņām vēl nebijām gatavi. Viņa to pieņēma bez pārmetumiem.
Nākamajā pēcpusdienā Jānis aizveda Lauru pie viņas uz īsu apciemojumu.
Tāds bija mūsu jaunais noteikums: vecvecāki drīkst mīlēt savu mazmeitu, bet viņiem nav tiesību izmantot bērnu kā ieroci pieaugušo strīdos.
Janvāra vidū notika kaut kas tāds, ko es nebiju paredzējusi pat domās.
Man piezvanīja mamma.
– Ilze, šodien es satiku Inesi.
Es uzreiz satraucos.
– Kur? Kas notika?
– Saldū. Viņa atnāca uz ziedu veikalu.
– Ko viņa gribēja?
– Parunāt.
Izrādījās, Inese bija atbraukusi uz Saldu ar vilcienu un gandrīz pusstundu gaidījusi pie veikala, līdz mamma pabeidza darbu.
Pēc tam viņas aizgāja uz kafejnīcu.
Inese mammai izstāstīja visu: par viltoto dokumentu, par vīra parādu, par savām bailēm un kaunu.
Tad viņa no somas izņēma vecu fotogrāfiju.
Attēlā mans tēvs un Jāņa tēvs stāvēja pie galdniecības darbnīcas. Abi bija krietni jaunāki nekā manās pēdējās atmiņās par tēti, un abi smaidīja.
Fotogrāfijas otrā pusē mans tēvs bija uzrakstījis:
“Jurim, lai neaizmirst: arī slikti laiki nav mūžīgi.”
Kad mamma man to nolasīja, kaklā pēkšņi sakāpa kamols.
– Mamm, ko tu viņai atbildēji?
– Es teicu, ka viņas vīra parāds nav jānes uz pleciem līdz mūža galam. Bet par to, ko izdarīja viņa pati, atbildība būs jāuzņemas viņai.
– Un Inese?
– Raudāja. Pēc tam pajautāja, vai kādreiz drīkstēs atnākt pie manis uz tēju.
Es kādu brīdi nespēju neko pateikt.
Mamma klusi piebilda:
– Zini, meitiņ, nav teikts, ka mēs jebkad kļūsim par draudzenēm. Bet varbūt mums vairs nav jāskatās vienai uz otru kā uz ienaidniecēm.
Pavasarī, kad beidzot parādījās īsta saule, mēs dārzā ierīkojām jaunu puķu dobi. Laura gribēja stādīt tulpes, bet Jānis pagalma tālākajā malā uztaisīja jaunu koka soliņu.
Kādā sestdienā palīdzēt atnāca Sandra.
Ap trijiem pēcpusdienā atskanēja vārtu zvans.
Aiz vārtiņiem stāvēja Inese.
Taču šoreiz viņa nelika roku uz roktura, nemēģināja atslēgt ar kādu savu atslēgu un nepieprasīja, lai viņu ielaiž.
Par šo apciemojumu mēs jau iepriekš bijām vienojušies pa telefonu.
Jānis izgāja viņai pretī.
Es no virtuves loga vēroju, kā Inese ienāk pagalmā un ierauga Sandru pie jaunās puķu dobes.
Uz mirkli abas sastingušas apstājās.
Tad mana vīramāte ierunājās pirmā.
– Sandra, es atnesu dažus lavandas stādus. Tu reiz teici, ka pie žoga tie izskatītos labi.
Mamma nolika mazo lāpstiņu zemē.
– Tad nāc, paskatīsimies, kur tiem būs piemērotākā vieta.
Nekādas lielas ainas nebija.
Viņas nekrita viena otrai ap kaklu ar asarām acīs.
Neizlikās, ka iepriekšējie mēneši nekad nebūtu pastāvējuši.
Vienkārši divas sievietes nometās ceļos blakus svaigi uzraktajai zemei un sāka apspriest, cik daudz saules vajadzīgs lavandai.
Jānis pienāca man klāt.
– Tu atceries dienu, kad nomainījām slēdzeni?
– Protams.
– Toreiz man šķita, ka es zaudēju mammu.
Es paskatījos uz viņu.
– Un tagad?
Mans vīrs viegli pasmaidīja.
– Tagad man liekas, ka varbūt pirmo reizi man ir iespēja viņu patiešām iepazīt.
Tajā brīdī Laura izskrēja dārzā, katrā rokā turēdama pa krāsainai lejkannai.
– Vecmāmiņas! Jūs man palīdzēsiet?
Abas pacēla galvu.
Un atbildēja vienlaikus:
– Protams!
Tajā vakarā, kad visi jau bija devušies mājās, priekšnamā joprojām karājās trīs no piecām jaunajām atslēgām.
Viena bija pie Jāņa. Viena pie manis. Vienu mēs iedevām Sandrai ārkārtas gadījumiem. Divas glabājām drošā vietā.
Inese jaunu atslēgu neprasīja.
Ne reizi.
Un, kad pēc dažām nedēļām Laura viņai pajautāja, kāpēc vecmāmiņai vienmēr jāzvana pie vārtiņiem, Inese noglāstīja viņai vaigu.
– Tāpēc, ka tās ir jūsu mājas, mīļā. Un tas, kurš jūs mīl, iemācās to cienīt.
Tikai tad es pa īstam sapratu: viss nemainījās tajā svētdienā, kad mēs Inesi neielaidām.
Pārmaiņas sākās brīdī, kad viņa pirmo reizi pieņēma, ka mīlestība nenozīmē neierobežotas tiesības ienākt citu cilvēku dzīvē.
Mēs joprojām dzīvojam tajā pašā mājā.
Uz ārdurvīm joprojām ir tā pati jaunā slēdzene.
Un vārtu zvana skaņa man vairs nesavelk vēderu bailēs.
Jo beidzot man nav jābaidās, ka cilvēks, kurš ienāk mūsu mājās, reizē mēģinās pārņemt varu pār mūsu dzīvi.