Caurlaide bija palikusi uz skapīša priekštelpā — zila, laminēta kartīte ar manu fotogrāfiju, uzņemtu pirms trim gadiem. Tajā attēlā man vēl bija ponijs un starp uzacīm nebija šo divu sīko krunciņu, kas tagad, šķiet, bija iedzīvojušās uz palikšanu. To, ka kartītes nav līdzi, es sapratu tikai mikroautobusā, kad iebāzu roku somā, lai sameklētu mēnešbiļeti, un sataustīju tukšu sānu kabatas dibenu. Tur vienmēr gulēja caurlaide kopā ar skapīša atslēgu no ģērbtuves.
Bez caurlaides nodaļā netikt. Pie ieejas bija turnikets, bet blakus — dežurante Ilze, kura mani pazina jau septiņus gadus, tomēr ik reizi lika pielikt karti pie lasītāja, jo, kā viņa mēdza sacīt, “kārtība paliek kārtība, Anna”. Es izkāpu nākamajā pieturā, pārgāju pāri ielai un braucu atpakaļ. Līdz maiņas sākumam bija atlikušas četrdesmit minūtes. Ja pasteigtos, paspētu paņemt kartīti un atgriezties, kavējot ne vairāk kā desmit minūtes. Vecākā māsa paburkšķētu, protams, bet desmit minūtes nav nekāda katastrofa.
Es nezvanīju un nevienu nebrīdināju. Tieši tā laikam arī bija mana lielā kļūda. Vai, iespējams, vienīgā pareizā rīcība tajā rītā.
Atslēga slēdzenē pagriezās gandrīz bez skaņas. Es allaž slēdzu durvis klusi — ieradums bija palicis no reizēm, kad pēc naktsmaiņām atgriezos mājās un centos nepamodināt meitu. Pirksti paši zināja, kā to izdarīt. Dzīvoklī smaržoja pēc kafijas un pēc tās saldās maizes, ko prata cept tikai vīramāte — ar kanēli un rūpīgi aizspiestām maliņām. Šo aromātu es pazītu jebkur. Tātad Inese bija atbraukusi. Dīvaini. Parasti viņa par savu ierašanos paziņoja vismaz nedēļu iepriekš un pieprasīja, lai ledusskapī gaidītu noteikta treknuma biezpiens un obligāti svaiga, nevis vakardienas maize.
Es sastingu priekštelpā, pat nenovilkdama apavus. No virtuves bija dzirdamas balsis. Durvis nebija aizvērtas līdz galam, un starp stenderi un vērtni bija palikusi plaukstas platuma sprauga. Pa to uz parketa krita šaura, dzeltenīga gaismas josla.
— Tikai nevelc garumā, Andri, — vīramāte teica. — Jo ilgāk stiepsi, jo sliktāk būs viņai pašai. Un tev arī. Kamēr viņa nav attapusies, viss jānokārto.
Es jau grasījos pastumt durvis un pateikt “labrīt”, paskaidrot, ka atgriezos pēc caurlaides, taču kaut kas viņas balsī mani apstādināja. Tā skanēja tik lietišķi un ikdienišķi, it kā runa būtu par to, kur labāk novietot jaunu skapi. Es paliku koridorā, jakā, ar somu uz pleca, un klausījos, kā virtuvē tiek lemts par manu dzīvi, kamēr viņi pat nenojauta, ka atrodos vien trīs metru attālumā.
— Mamm, nu kur es viņu izlikšu? — vīra balss bija gurdena, bez īstas pretošanās. Drīzāk tā runā cilvēks, kurš gaida, lai viņu pārliecina, nevis tāds, kurš patiešām strīdas. — Mums taču ir Sandra. Pēc gada viņai jāsāk iet skolā.
— Sandra ir tava meita, par viņu arī domā. Bet Anna? Kas viņa vispār ir šajā ģimenē? Svešs cilvēks. Bija un vairs nav. Izšķirsieties, nokārtosi aizbildnību, meitene paliks pie tevis, bet māte lai iet uz īri. Medmāsām taču kaut kādus dzīvokļus nedod?
— Nedod.
— Tad tā nav mūsu problēma. Dzīvoklis uz tava vārda? Uz tava. Tātad tavs. Punkts. Lai viņa pat nesapņo.
Es stāvēju un klausījos savos sirdspukstos. Tie bija uzkāpuši kaut kur kaklā, dunēja tur un traucēja elpot. Gaismas svītra uz parketa mazliet sašūpojās — kāds virtuvē laikam pabīdīja tabureti.
— Andri, es tev teikšu skaidri. Kamēr viņa par to vēl nedomā, visas kārtis ir mūsu rokās. Tiklīdz sāks skraidīt pa juristiem, būs jezga. Bet tagad viņa vēl ir pārliecināta, ka jūs esat ģimene. Izmanto brīdi. Viņa parakstīs visu, ko noliksi priekšā, tikai lai nebūtu skandāla. Viņa taču tev ir klusa.
Klusa. Jā, es biju klusa. Septiņus gadus biju klusa. Pēc diennakts dežūrām pārnācu mājās, uzsildīju viņiem vakariņas, mazgāju veļu, gludināju kreklus, braucu pie vīramātes uz vasarnīcu ravēt viņas nebeidzamās zemenes. Es klusēju, kad viņa manu boršču nosauca par pliekanu un manu darbu — par “podiņu nešanu veciem cilvēkiem”. Es tiešām biju ļoti klusa. Un tagad šis mans klusums bija pavērsies pret mani pašu. Tas viņiem bija kļuvis par ērtību, par resursu, ko var izmantot.
— Bet ja viņa sāks spuroties? — Andris pajautāja.
— Kāpēc lai viņa to darītu? Juridiski viņa ir nulle. Viņai droši vien šķiet: ja laulībā, tad viss uz pusēm. Bet tā tas nestrādā. Vai es tev palīdzēju pirkt dzīvokli? Palīdzēju. Kas iedeva pirmo iemaksu? Es iedevu. Tā arī pateiksi: mammas nauda, pēc būtības mammas dzīvoklis, un tu te neesi nekas.
Es aizvēru acis. Te nu gan jūs, Inese, kļūdījāties. Tieši šajā vietā.
Jo pirmo iemaksu nedevāt jūs.
Es ļoti labi atcerējos to pirmo iemaksu. Tā bija mana vienistabas dzīvokļa nauda Jelgavā — dzīvokli man pēc testamenta bija atstājusi vecmāmiņa divus gadus pirms mūsu kāzām ar Andri. Tas bija pirmslaulības īpašums. Mans. Tikai mans. Pēc kāzām mēs aptuveni gadu nodzīvojām tajā vienistabniekā, bet tad nolēmām ņemt lielāku mājokli, divistabu dzīvokli, jo es biju stāvoklī ar Sandru. Un es pārdevu vecmāmiņas dzīvokli. Savus kvadrātmetrus, kas bija palikuši no vienīgā cilvēka, kurš mani mīlēja bez noteikumiem. Pārdevu par labu summu un gandrīz visu naudu ieliku mūsu divistabu dzīvokļa pirmajā iemaksā.
Inese toreiz arī pielika klāt. Jā, pielika. Trīs tūkstošus eiro. Es pat atcerējos, kā viņa tos manā klātbūtnē pasniedza Andrim — svinīgi, gandrīz kā ordeni. “Tas jums no manis ievākšanās priekam, bērni.” Trīs tūkstoši no gandrīz divdesmit tūkstošu eiro lielās pirmās iemaksas. Pārējais bija mans. No vecmāmiņas dzīvokļa.
Taču īpašumu noformēja uz Andra vārda. Es tobrīd gulēju slimnīcā uz saglabāšanu, nebija spēka domāt par papīriem, bet viņš teica: kāda starpība, mēs taču esam ģimene, uz kura vārda rakstīts, tas vienalga ir kopīgs. Un es noticēju. Notāra sagatavoto piekrišanu darījumam parakstīju turpat palātā, kur viņš ieradās ar dokumentiem, un pat kārtīgi neiedziļinājos tekstā. Sāpes jau nāca viļņiem, man nebija prāta reģistriem un formulējumiem.
Virtuvē krūzīte noskanēja pret apakštasi.
— Labi, mamm. Es padomāšu, kā labāk.
— Nevis domā, bet dari. Gribi, es pati ar viņu parunāšu? Kā sieviete ar sievieti. Paskaidrošu, ka nav vērts bojāt nervus ne tev, ne sev. Ja aizies pa labam, es viņai sākumam pat kaut ko piemetu. Ja pa sliktam — lai pati sevi vaino. Tiesā es tādu lietu sarīkošu, ka viņa priecāsies, ja vispār tiks prom.
— Nevajag tev ar viņu runāt. Es pats.
— Nu skaties. Tikai nekļūsti mīksts. Tu taču esi vīrietis. Kas viņa tev ir? Nasta. Ne skaistuma, ne ķēriena. Es tev vienmēr teicu — viņa nav tev pāris. Atradīsi normālu sievieti, ar dzīvokli, ar mašīnu, nevis šo — ar viņas špricēm un slimnieku palātām.
Es atvēru acis. Priekštelpā pie sienas karājās spogulis — vecs, vēl no vecmāmiņas dzīvokļa, vienīgā lieta, ko biju paņēmusi līdzi pēc pārdošanas. Tajā brīdī es paskatījos spogulī.