— Kas tieši man, Jāni, bija jāapjēdz? Ka bez tevis es pazudīšu? Kā redzi, nepazudu.
— Tu vispār… — viņš apklusa, acīmredzot nespēdams atrast vārdus. — Māte teica, ka tu esi spītīga, bet es nedomāju, ka tik ļoti…
— Pasveicini savu māti, — es noteicu un pārtraucu sarunu.
Pēc tam vēl kādu brīdi sēdēju virtuvē un pati sev nemanot smaidīju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika man bija sajūta, ka es nevis tikai eksistēju, bet tiešām dzīvoju. Otrās nedēļas beigās biju nopelnījusi 230 eiro. Privātstundas deva pa pieciem eiro par nodarbību: četri skolēni, trīs reizes nedēļā — sanāca ap sešdesmit eiro. Grāmatvedības konsultācijas maksāja dažādi — no desmit līdz piecdesmit eiro par darbu. Cilvēki nāca, pēc tam ieteica mani paziņām, un tā loks paplašinājās. Es strādāju vakaros, brīvdienās, bieži jutos nogurusi, taču tas nebija tas smagais, bezjēdzīgais nogurums, kas piespiež pie zemes. Tas bija patīkams nogurums — tāds, pēc kura saproti, ka esi paveikusi kaut ko savu.
Jānis zvanīja arvien retāk. No viņa balss varēja noprast, ka iecerētais plāns sāk brukt. Viņš droši vien bija iztēlojies, ka mani sagaidīs salauztu, paklausīgu, izmisušu un gatavu atzīt viņa pārākumu. Taču pretī viņš saņēma pavisam citu sievieti — mierīgu, patstāvīgu, tādu, kura izrādījās spējīga iztikt bez viņa labvēlības.
Trešajā nedēļā notika kaut kas patiešām nozīmīgs. Viens no maniem klientiem, neliela auto rezerves daļu veikala īpašnieks Andris Ozoliņš, piedāvāja man sadarboties pastāvīgi.
— Anna, jūs visu tik skaidri izstāstījāt un sakārtojāt pa plauktiņiem, — viņš sacīja, berzēdams plaukstas. — Man vajadzīgs grāmatvedis. Ne uz vietas, bet attālināti, ārpakalpojumā. Vai jūs piekristu?
— Kāds būtu atalgojums? — es pajautāju lietišķā tonī.
— Simts eiro mēnesī. Darba nav daudz: pāris dienas dokumentu apstrādei un atskaišu iesniegšanai.
— Piekrītu.
Mēs noformējām līgumu. Tagad man papildus pamatdarbam bija arī stabils ienākumu avots. Drīz vien vēl viens klients, jauns uzņēmējs Mārtiņš, izteica līdzīgu piedāvājumu. Viņš grasījās atvērt kafejnīcu un meklēja palīdzību nodokļu un personāla jautājumos. Tas nozīmēja vēl piecdesmit eiro mēnesī.
Kādā vakarā apsēdos pie galda un sāku rēķināt. Pamatdarbs — trīs simti piecdesmit eiro. Privātstundas — ap simts. Konsultācijas un pastāvīgie klienti — simt piecdesmit, varbūt divsimt. Kopā sanāca seši simti, seši simti piecdesmit eiro mēnesī. Vairāk nekā pelnīja Jānis.
Sestdien pie manis atbrauca Ilze. Viņa bija atvedusi pašceptu ābolu pīrāgu, kas smaržoja pa visu virtuvi.
— Nu, stāsti, kā tev iet? — viņa jautāja, iekārtojoties pie galda.
— Diezgan labi, — es pasmaidīju. — Es jau pelnu vairāk nekā mans vīrs.
— Nopietni?
— Pilnīgi nopietni. Ja viss turpināsies šādā tempā, pēc pāris mēnešiem varēšu aiziet no pamatdarba un strādāt tikai ar saviem klientiem.
— Anna, es ar tevi lepojos! — Ilze mani apskāva. — Tu esi malacis. Tiešām malacis.
— Paldies, — es klusi atbildēju. — Zini, savā ziņā es pat esmu pateicīga Jānim. Ja nebūtu viņa muļķīgā audzināšanas plāna, es droši vien tā arī sēdētu savā purvā. Baidītos kaut ko mainīt, baidītos izcelties. Bet tagad es sapratu: es varu. Es pati spēju sevi nodrošināt.
— Un ko tu darīsi, kad viņš atgriezīsies?
— Vēl nezinu. Paskatīšos, kā viņš reaģēs.
Jānis piezvanīja 27. aprīlī, četras dienas pirms paredzētās atgriešanās.
— Anna, kā tev tur iet? — viņa balss skanēja nedroši.
— Lieliski, Jāni. Strādāju, pelnu, dzīvoju.
— Klausies, varbūt es atbraukšu agrāk? Māte saka, ka pati tiek galā. Palīdzība viņai vairs īsti nav vajadzīga.
— Brauc tad, kad biji plānojis. Pirmajā maijā.
— Bet es domāju…
— Ko tu domāji, Jāni?
— Ka tu esi noilgojusies. Ka gribēsi, lai es atgriežos ātrāk.
— Nē. Neesmu noilgojusies.
Iestājās klusums. Klausulē bija dzirdama tikai viņa elpa.
— Anna, es taču gribēju kā labāk. Goda vārds, gribēju, lai tu saproti.
— Es sapratu, — es viņu pārtraucu. — Sapratu ļoti daudz. Pat vairāk, nekā tu vari iedomāties. Atgriezies pirmajā datumā, tad arī parunāsim.
— Labi, — viņš klusi noteica.
Man palika trīs dienas, lai sagatavotos. Es ļoti skaidri zināju, ko vēlos izdarīt. Pirmkārt, nolēmu noformēt pašnodarbinātās statusu. Tas ļāva man strādāt legāli un maksāt nodokli — četrus procentus no ienākumiem. Pieteikumu iesniedzu lietotnē, un jau nākamajā dienā tas tika apstiprināts. Otrkārt, atvēru atsevišķu kontu bankā un pārskaitīju uz to visu nopelnīto. Četri simti desmit eiro. Mans uzkrājums. Mans drošības spilvens. Mans kapitāls. Treškārt, aizgāju uz konsultāciju pie juristes. Baiba no darba ieteica savu paziņu Inesi — speciālisti ģimenes tiesību jautājumos.
— Izstāstiet, kas noticis, — lūdza Inese, ap piecdesmit gadus veca sieviete ar ļoti vērīgām acīm.
Es izstāstīju visu no sākuma līdz beigām. Viņa klausījās, ik pa laikam pamāja ar galvu un kaut ko pierakstīja.
— Situācija ir saprotama, — viņa beigās sacīja. — Juridiski skatoties, viņš likumu nav pārkāpis. Nauda atradās kopīgajā kontā, un viņam bija tiesības ar to rīkoties. Taču no ģimenes tiesību viedokļa to varētu vērtēt kā tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Tikai pierādīt to nebūs vienkārši.
— Un ja es izlemšu šķirties?
— Dzīvoklis, ja tas iegūts laulības laikā, ir kopīga manta. Šķiršanās gadījumā tas dalāms uz pusēm. Vai nu viens izpērk otra daļu, vai arī īpašumu pārdodat un naudu sadalāt. Arī uzkrājumi dalās. Cik jums kontā bija?
— Divi tūkstoši eiro. Viņš izņēma visu.
— Tātad tūkstotis eiro ir jūsu daļa. Ja viņš neatdos labprātīgi, varat to prasīt tiesas ceļā.
— Skaidrs. Bet, ja es nešķiros, tikai gribu mainīt attiecību kārtību?
— Tad ieteiktu noslēgt laulības līgumu vai vismaz vienoties par atsevišķu budžetu. Protams, tas būs iespējams tikai tad, ja viņš piekritīs.
— Paldies, — es sacīju, ceļoties kājās. — Jūs man ļoti palīdzējāt.
— Ja vajag, droši nāciet vēl. Un galvenais — nebaidieties aizstāvēt savas tiesības. Jūs neesat izdarījusi neko sliktu.
No juristes kabineta izgāju ar skaidru galvu. Tagad man bija ne tikai emocijas, bet arī plāns.
Trīsdesmitā aprīļa vakarā sāku kārtot dzīvokli. Izmazgāju grīdas, noslaucīju putekļus, izmazgāju veļu. Gribēju, lai viss izskatās nevainojami. Ne Jāņa dēļ — sevis dēļ. Pēc tam izņēmu no skapja lietišķo kostīmu, kuru biju nopirkusi pirms gada, bet tā arī ne reizi nebiju uzvilkusi. Toreiz Jānis bija pateicis, ka tas izskatoties pārāk izaicinoši un neesot manam vecumam. Melni zīmuļsvārki, balta blūze un žakete. Uzvilku un paskatījos spogulī. Derēja lieliski. Piemeklēju kurpes ar papēdi, uzklāju vieglu grimu, savācu matus glītā mezglā.
No spoguļa pretī raudzījās sieviete, kuru sen nebiju redzējusi. Savākta. Droša. Cienījama. Sieviete, kura zina savu vērtību.
Naktī gulēju slikti. Prātā atkal un atkal izspēlēju nākamās dienas sarunu. Ko teikšu? Kā noturēšos? Kā nepieļaušu, lai mani izprovocē? Galvenais — nezaudēt savaldību. Nekliegt. Nerauties strīdā. Runāt mierīgi un ar pašcieņu.
Pirmā maija rīts atnāca saulains. Piecēlos septiņos, iegāju dušā, uzvilku kostīmu un izdzēru kafiju. Jānim vajadzēja būt mājās ap desmitiem. Autobuss no ciema pienāca pusdesmitos, un ceļš no autoostas līdz mājām aizņēma apmēram divdesmit minūtes.
Piecas minūtes pirms desmitiem kāpņu telpā sadzirdēju soļus. Sirds sāka sisties ātrāk. Nu tas bija klāt. Tūlīt sāksies jauna dzīve. Vai arī turpināsies vecā. Viss būs atkarīgs no šīs sarunas.
Atslēga pagriezās slēdzenē. Durvis atvērās. Jānis stāvēja uz sliekšņa ar somu rokā, skatījās uz mani un klusēja. Es skatījos uz viņu un pēkšņi pavisam skaidri sapratu: lai kas notiktu tālāk, es vairs neesmu tā sieviete, kura biju pirms mēneša. Esmu mainījusies. Atpakaļceļa nav.
— Tu… — Jānis uz mani blenza, pat nemirkšķinot. — Kāpēc tu tā esi saģērbusies?
— Kā redzi, — es mierīgi atbildēju. — Nāc iekšā, nestāvi durvīs.
Viņš ienāca, nolika somu un apskatījās apkārt. Dzīvoklis bija tīrs un gaišs. Es speciāli biju atvērusi visus aizkarus, lai istabās ieplūst saule. Uz žurnālgaldiņa atradās dokumenti, portatīvais dators, kalkulators — mana nelielā darba zona.
— Kas tas ir? — viņš pamāja ar galvu uz galdiņa pusi.
— Strādāju.
— Kāds darbs? Šodien taču pirmais maijs. Brīvdiena.
— Man brīvdienu nav. Klienti ir arī svētkos.
Jānis aizgāja uz virtuvi, ielēja sev ūdeni no krūzes un izdzēra vienā rāvienā. Viņam trīcēja rokas. Bija redzams, ka viņš nervozē.
— Anna, mums jāparunā, — viņš sacīja, apsēžoties pie galda.
— Parunāsim, — es apsēdos viņam pretī un sakrustoju rokas uz krūtīm.
— Šomēnes es daudz domāju. Par mums. Par ģimeni. Un sapratu, ka kļūdījos.
Es klusēju. Gaidi, Jāni, runā tālāk.
— Nevajadzēja tik skarbi. Ar to naudu. Māte teica, ka tā tu iemācīsies mani novērtēt. Bet es sapratu, ka tas bija par daudz. Piedod.
— Par daudz? — es pārjautāju. — Jāni, tu mani atstāji ar trīsdesmit eiro veselam mēnesim. Tikai komunālie vien ir gandrīz divdesmit. Kas paliek pārtikai un ceļam?
— Es jau nedomāju, ka tev būs pavisam… Es domāju, tu no kāda aizņemsies.
— Aizņēmos. No Ilzes paņēmu piecdesmit eiro. Starp citu, jau atdevu.
— Atdevi? No kurienes tev nauda?
— Nopelnīju.
Viņš sarauca pieri.
— Cik tad tu nopelnīji ar savām privātstundām?
— Četrus simtus desmit eiro trīs nedēļās.
Jānis gandrīz aizrijās ar gaisu.
— Cik?
— Četrus simtus desmit. Privātstundas, grāmatvedības konsultācijas, pastāvīga uzskaite diviem uzņēmējiem un vēl atsevišķi pasūtījumi. Šobrīd man ir astoņi pastāvīgi klienti.
— Tu melo.
— Gribi apskatīties konta izrakstu?
Es paņēmu telefonu, atvēru bankas lietotni un pagriezu ekrānu pret viņu. Jānis skatījās uz cipariem, un viņa seja kļuva arvien bālāka.
— Tas… tas nav iespējams. Tu taču pamatdarbā saņem trīs simti piecdesmit eiro.
— Saņēmu. Vakar uzrakstīju atlūgumu.
— Ko? — viņš pielēca kājās. — Tu aizgāji no darba?
— Jā. Četrpadsmitais maijs būs mana pēdējā darba diena. Pēc tam strādāšu tikai sev. Pašnodarbinātās statuss jau ir noformēts. Maksāju četrus procentus nodoklī. Ienākumi ir stabili. Prognozēju ap sešiem simtiem līdz astoņiem simtiem eiro mēnesī.
Jānis atkal apsēdās. Viņa seja bija pelēcīga.
— Seši simti? Anna, tu pati saproti, ko runā? Tas taču ir milzīgs risks. Ja klienti aizies? Ja kaut kas notiks?
— Ja kaut kas neizdosies, atradīšu citus klientus. Vai atgriezīšos algotā darbā. Grāmatveži darba tirgū ir vajadzīgi. Bet vecajā dzīvē es neatgriezīšos, Jāni. Tajā dzīvē, kur es baidījos nošķaudīties bez tavas atļaujas.
— Es nekad tevi neesmu piespiedis.
— Esi. Nepārtraukti. Nevelc to kleitu, pārāk koša. Netiecies tik bieži ar Ilzi, viņa tevi slikti ietekmē. Netērē naudu niekiem, es labāk zinu, kas mums vajadzīgs. Divpadsmit gadus, Jāni. Divpadsmit gadus es dzīvoju pēc taviem noteikumiem.
— Bet es taču esmu vīrietis. Man jāpieņem lēmumi. Es esmu ģimenes galva.
— Nē, tev nav jābūt komandierim. Ģimene nav kazarmas. Ģimene ir partnerība, savstarpēja cieņa un līdzvērtība.
— Un kas tad mums bija?
— Tu biji diktators. Es — paklausīga sieva.
Viņš klusēja, skatījās grīdā un cieši savilka dūres.
— Un ko tagad? — viņš beidzot pajautāja.
— Nezinu. Tas atkarīgs no tevis.
— No manis?
— Jā. Ja esi gatavs mainīt mūsu attiecības un būvēt tās no jauna — kā līdzvērtīgi cilvēki — mēs varam mēģināt. Ja ne, šķirsimies. Dzīvokli pārdosim, naudu sadalīsim uz pusēm. Es noīrēšu vienistabas dzīvokli un dzīvošu pati.
— Anna, tu runā nopietni?
— Pilnīgi nopietni.
Viņš piecēlās, pāris reizes pārstaigāja virtuvi un apstājās pie loga.
— Māte teica, ka tu esi stūrgalvīga. Ka tevi vajag turēt stingri. Es neticēju, domāju, viņa pārspīlē. Bet izrādās… izrādās…
— Tava māte daudz ko ir teikusi, — es viņu pārtraucu. — Un tu viņu klausīji. Vairāk nekā mani, savu sievu. Tieši tā ir problēma.
— Viņa ir mana māte. Viņa man vēl labu.
— Viņa grib kontrolēt tevi un mani. Bet tas ir beidzies, Jāni. Es vairs neļaušu viņai ietekmēt mūsu attiecības.
— Tu gribi, lai es sarauju attiecības ar māti?
— Nē. Es gribu, lai tu pats pieņem lēmumus. Nevis skrien pie viņas pēc padoma ikreiz, kad tev kaut kas nepatīk.
Virtuvē iestājās klusums. Bija dzirdams tikai sienas pulksteņa tikšķis.
— Man vajag laiku padomāt, — viņš sacīja.
— Labi. Divas nedēļas. Līdz četrpadsmitajam maijam. Izlemsi — tad runāsim.
— Un tu?
— Es jau esmu izlēmusi. Dzīvošu tā, kā pati vēlos. Ar tevi vai bez tevis — tā ir tava izvēle.
Jānis aizgāja uz istabu un aizvēra durvis. Es dzirdēju, kā viņš zvana mātei. Vārdus nesapratu, bet intonācija bija pietiekami skaidra. Viņš sūdzējās. Viņa viņu uzmundrināja. Kaut kas apmēram tādā garā: nepiekāpies, viņa blefo, viņa nekur neaizies. Tikai es neblefoju.
Vakarā viņš iznāca no istabas un apsēdās man pretī. Es tobrīd lasīju līgumu no jauna klienta — nelielas tipogrāfijas īpašnieks meklēja grāmatvedi ārpakalpojumā.
— Anna, varbūt mēs nesāksim strīdēties? — viņš iesāka samierinošā balsī. — Vienkārši aizmirsīsim šo mēnesi. Es sapratu kļūdu.
— Kādu kļūdu tu saprati?
Viņš saminstinājās.
— Nu… ka tā bija par skarbu.
— Tā nebija tikai “par skarbu”. Tu mani sodīji ar naudas atņemšanu, jo es neatbildēju tavam priekšstatam par pareizu sievu.
— Bet tev arī jāatzīst sava kļūda.
— Mana kļūda? — es pacēlu acis no dokumenta.
— Nu, tas, ka tu kļūsti pārāk neatkarīga, arī nav labi. Ģimene tomēr ir kopā, nevis katrs pats par sevi.
— Kopā nenozīmē, ka viens komandē, bet otrs pakļaujas.
— Es nerunāju par pakļaušanos. Vienkārši jābūt kārtībai. Vīrietis pelna, sieviete rūpējas par māju.
— Es arī pelnu. Tagad pat vairāk nekā tu.
Viņš saviebās, it kā būtu dzirdējis kaut ko nepatīkamu.
— Lūk, tur jau ir problēma. Tu sāki pelnīt vairāk un uzreiz sadomājies. Tagad domā, ka vari komandēt mani?
— Jāni, es nevēlos nevienu komandēt. Es gribu, lai mani ciena. Lai ar mani rēķinās. Lai ar mani apspriežas. Lai manas vēlmes nav pēdējā vietā.
— Es tevi vienmēr esmu cienījis.
— Tu mani atstāji bez naudas uz mēnesi, lai pāraudzinātu. Tā izskatās cieņa?
Viņš apklusa. Atbildes nebija.
— Divas nedēļas, — es atkārtoju. — Padomā kārtīgi.
Nākamās dienas bija savādas. Mēs dzīvojām vienā dzīvoklī, bet drīzāk kā kaimiņi, nevis laulātie. Es strādāju, pieņēmu klientus, braucu uz konsultācijām. Viņš gāja uz darbu, atgriezās mājās un sēdēja pie televizora. Runājām maz, pārsvarā tikai par sadzīviskām lietām.
Skaidrīte zvanīja katru dienu. Jānis ar viņu runāja ilgi, un pēc šīm sarunām kļuva arvien drūmāks. Astotajā dienā, 8. maijā, viņš pienāca pie manis.
— Anna, es gribu mēģināt.
— Ko tieši mēģināt?
— Dzīvot citādi. Kā tu saki — uz vienādiem pamatiem.
Es noliku malā papīrus.
— Tu runā nopietni?
— Jā.
— Tad man ir nosacījumi.
— Kādi?
— Atsevišķs budžets. Katrs ar savu naudu rīkojas pats. Kopīgajiem izdevumiem metamies uz pusēm. Piekrīti?
— Piekrītu.
— Tava māte vairs nekomandē.
— Bet man taču ir tiesības ar viņu runāt un braukt pie viņas.
— Protams. Es tev to nekad neesmu liegusi. Bet viņa nepieņem lēmumus mūsu vietā. Un vēl — nekādu pārmetumu par pagātni katrā strīdā. Ja sākam no jauna, tad patiešām no baltas lapas.
— Labi.
— Ir vēl viens nosacījums.
— Kāds?
— Tu man atdod manu daļu no uzkrājumiem. Tūkstoti eiro no konta. Tā ir mana puse.
Jānis saviebās.
— Anna, tur vairs nav tūkstoša.
— Cik ir palicis?
— Seši simti divdesmit. Mātei iedevu jumta remontam, sev šo to nopirku.
— Tad sešus simtus divdesmit atdod tagad. Pārējo atmaksāsi pa simt eiro mēnesī.
— Bet tā taču bija mana nauda.
— Nē. Tie bija mūsu kopīgie uzkrājumi. Tu tos iztērēji bez manas piekrišanas. Tagad atdod atpakaļ.
Viņš aizgāja uz istabu un pēc brīža atgriezās ar aploksni. Es pārskaitīju naudu. Tur bija seši simti divdesmit eiro.