— Kāpēc mana meita nesēž pie galda? — tēvs pajautāja, ienākot mūsu dzīvoklī ar veselu klēpi dāvanu.
Galds bija nokrauts ar salātiem, kurus biju gatavojusi jau no sešiem rītā. Eglīte mirdzēja. Tikai man pašai pie šī galda vietas nebija.
— Es viņu izdzinu, — vīrs smīnot paziņoja. — Viņa kaitina manu māti.
Vīramāte sēdēja blakus ar uzvarētājas sejas izteiksmi un pat nepiecēlās, lai sasveicinātos. Mans mierīgais, klusais tētis neko neteica — tikai izvilka telefonu. Tas, ko viņš izdarīja nākamajā minūtē, uz visiem laikiem nodzēsa smaidu no Gunitas sejas.
Divas dienas iepriekš, 29. decembra rītā, es pamodos no neatlaidīgiem bakstieniem plecā. Mārtiņš mani purināja un pieprasīja nekavējoties celties, jo jābrauc uz staciju. Viņa māte Gunita bija nolēmusi atbraukt no provinces sagaidīt Jauno gadu pie mums, un, kā vīrs skaidroja, velkot mugurā džemperi, kārtīgai vedeklai vīramāte esot jāsagaida personīgi.
Es paskatījos pulkstenī: pusastoņi no rīta, aiz loga vēl tumsa, bet vilciens pienāk tikai 9:30.
— Mārtiņ, mēs taču pusstundā mierīgi paspēsim aizbraukt, vai ne? — mēģināju viņu atsaukt pie veselā saprāta.
Taču viņš jau skraidīja pa dzīvokli, vāca mantas un rosījās ar tādu dedzību, it kā stacijā būtu jāuzņem nevis paša māte, bet vismaz finanšu ministrs.
Pēc četrdesmit minūtēm mēs jau līkločojām cauri pirmssvētku sastrēgumiem pa Krastmalu. Es atkal pieķēru sevi domājam, ka Mārtiņš par māti runā īpašā, gandrīz svinīgā tonī, it kā runa būtu par kādu debesu būtni. Trīs laulības gadu laikā Gunitu biju iepazinusi līdz sīkumiem: piecdesmit seši gadi, ekonomiste būvniecības uzņēmumā, divreiz nedēļā apmeklē baseinu, regulāri lido uz Turciju, taču pie katras izdevības sūdzas par trauslo veselību.
Uz perona Gunita parādījās svinīga, it kā tikko būtu atgriezusies no kosmiskās stacijas, un uzmeta man vērtējošu skatienu.
un atturīgi pamāja, nepalaizdama garām manu nogurušo izskatu. Mārtiņš tajā pašā mirklī metās mātei ap kaklu, pilnīgi aizmirsdams, ka blakus stāv sieva. Man, protams, tika uzticētas divas milzīgas somas ar “īstiem lauku labumiem”, it kā Rīgā pēkšņi būtu slēgti visi pārtikas veikali.
Jau mašīnā viss nostājās ierastajās vietās. Gunita, kā karaliene, iekārtojās priekšējā sēdeklī, es paliku aizmugurē, bet Mārtiņš, tiklīdz māte pirmo reizi ieminējās par caurvēju no mazliet pavērtā loga, pagrieza apsildi līdz pašam galam.
— Dēliņ, tu taču zini, ka mana veselība nav no dzelzs, — viņa izstiepti nopūtās.
Domās pievilku pirmo ķeksīti. Pirmais trumpis bija izspēlēts vēl pirms mēs vispār bijām tikuši mājās.
Mūsu dzīvoklis kreisajā krastā — plaša trīsistabu mājvieta ar skatu uz upi — sagaidīja viņu ar svaigi ceptu maizīšu un egļu skuju smaržu. Iepriekšējā vakarā biju berzusi, kārtojusi un spodrinājusi visu līdz pēdējam stūrim, tomēr Gunita pa istabām pārvietojās ar tādu sejas izteiksmi, kā sanitārā inspekcija pārbaudē. Viņa pārvilka ar pirkstu pār karnīzi un svinīgi paziņoja, ka putekļi tomēr esot. Mārtiņš pa to laiku jau bija izlaidies uz dīvāna ar telefonu rokās, izliekoties, ka notiekošais uz viņu neattiecas.
— Līga, kāpēc jums aizkari tādi pabāli? Un parkets vietām čīkst. Agrāk sievietes māju pieskatīja pavisam citādi.
Virtuvē Gunita ieņēma stratēģiski izdevīgāko punktu — ķeblīti pie loga, no kura viņai bija pārskatāma katra mana kustība. Gatavojot pusdienas viņas modrajā uzraudzībā, jutos kā laboratorijas trusis. Viss tika pavadīts ar piezīmēm: vistu es griežot nepareizi, tomāti esot pārāk ūdeņaini, piparu sabēru tā, it kā gatavotu trim ģimenēm. Kad ķēros pie gurķiem salātiem, aiz muguras atskanēja smaga nopūta.
— Manai kaimiņienei Baibai vedekla ir tīrs zelts. Gatavo tā, ka ēdājiem mute pati veras vaļā.
No tā galda cilvēkus pēc tam ar varu nevarot atraut, dzīvoklis viņai spīdot kā izstāžu zāle, un ar Baibu viņa saprototies gluži kā ar pašas māti.
Es sakodu zobus un vēl rūpīgāk pievērsos dārzeņiem. Labāk paklusēt, nekā pateikt ko tādu, ko vēlāk nāktos nožēlot. Mārtiņš tikmēr joprojām sēdēja viesistabā un ļoti pārliecinoši tēloja cilvēku, kurš pēkšņi zaudējis dzirdi. Pusdienu laikā Gunita savu salīdzinošo pētījumu nepārtrauca. Tika pieminētas vedeklas no malu malām, un no viņas stāstītā izrietēja tikai viens: es viņām visām zaudēju bez jebkādām cerībām uz revanšu.
Kad deserts bija apēsts, es gandrīz aizbēgu uz virtuvi, aizbildinoties ar trauku mazgāšanu. Tur, stāvot pie izlietnes, uz mirkli aizvēru acis un ļāvu sev iztēloties, ka Gunita jau sēž autobusā un dodas atpakaļ uz mājām. Četrpadsmit dienas, es sev atkārtoju. Tikai četrpadsmit. To taču kaut kā var pārdzīvot.
Nākamajā rītā, 30. decembrī, mani pamodināja ledusskapja durvju klaudzēšana. Gunita bija ķērusies pie produktu revīzijas. Ienākusi virtuvē, ieraudzīju viņu ar manu pierakstu kladi rokās. Tajā rūpīgi biju uzrakstījusi virsrakstu: “Jaungada ēdienkarte”.
— Līga, kas tas tev te par sarakstu? — viņa sarauca pieri. — Rasols, siļķe kažokā, grieķu salāti… Tas taču izklausās kā kaut kādā ēdnīcā! Kur ir galerts? Kur zivis želejā? Kur normāls mājas cepetis?
Viņa paņēma pildspalvu un sāka nikni svītrot manis pierakstītos ēdienus, to vietā rakstot savus.
— Gunita, es taču jau nopirku produktus tieši šai ēdienkartei, — mēģināju iebilst.
Viņa tikai atmeta ar roku, it kā es būtu kaitinoša muša.
— Grieķu salāti Jaungadā? Kas tā vispār par modi? Tavu tītaru mainām pret zosi ar āboliem. Galerts būs obligāti. Pīrādziņi — vismaz trīs veidu. Un nekādu veikala ikru, baklažānu uzkodu pagatavosim pašas.
Šajā daļā nav turpināma stāsta teksta — fragments sastāv tikai no tīmekļa lapas elementiem, saistēm uz citiem rakstiem un kategoriju nosaukumiem. Atbilstoši prasībām tie ir izlaisti, un apstrāde apstājas.